Īslīces pagasta «Rozītes» līdz 1921. gadam atradušās Lietuvas teritorijā. Pēc divu kaimiņvalstu robežu grozījumiem Juknišķu ciematiņš, arī Rozīšu mājas, nokļuvušas Latvijas teritorijā.
Īslīces pagasta «Rozītes» līdz 1921. gadam atradušās Lietuvas teritorijā. Pēc divu kaimiņvalstu robežu grozījumiem Juknišķu ciematiņš, arī Rozīšu mājas, nokļuvušas Latvijas teritorijā.
Šis vēstures fakts Edvīnam Vasariņam licis satraukties, kad deviņdesmito gadu sākumā vajadzējis mainīt pasi. Ierēdnes brīdi apdomājušās: kā tad tā – dzimis Lietuvā, kristīts Žeimes baznīcā, bet ir Latvijas pilsonis. Pēc robežu maiņas fakta dokumentāra apliecinājuma viss noskaidrojies.
Edvīns un Skaidrīte Vasariņi joprojām dzīvo savās «Rozītēs», kaut arī viņu mūža gājumā bijis pietiekami ērkšķu (izsūtījums Sibīrijā). Sirmais īslīcietis šogad svinēs apaļu 80 gadu jubileju. Viņš lēnīgi saka: «Es nevienu valdību nebrāķēju.»
Domās kavējas pie «atvasēm»
«Rozītes» ir vairāk nekā simt gadu vecas mājas. Dzīvojamās telpas remontētas un sakārtotas, lai vecvecākiem būtu silti un mājīgi. «Normundiņš mums sagādāja «Jotulas» krāsniņu, un ziema vairs nebaida,» saka mājasmāte. Viņa daudz runā par bērniem un mazbērniem.
Dzimta vareni sakuplojusi, un tajā ir 12 mazbērnu, seši mazmazbērni. Jaunākais mazmazdēliņš Emīls piedzimis šī gada pavasarī. Viņa tētis Rinalds vecvecmāmiņai jau atvedis un parādījis videokaseti, kurā uzfilmēts mazulis. Kaut arī Vasariņu jaunās paaudzes gaitas aizvijušās projām no vecākiem, bērnu ģimenes brauc ciemos uz «Rozītēm». Jānis un Mārīte mēro ceļu no Ventspils, Inta no Ikšķiles un Sandra no Saulkrastiem. Vecākais dēls Gunārs pirms dažiem gadiem aizgājis mūžībā.
Vistālāk dzīvo un strādā mazdēls Normunds. Viņa darbdienas rit ārpus Latvijas – Somijā. Normunds Vasariņš ir Latvijas vēstniecības pirmais sekretārs. Diplomāta karjera nākotnē varētu turpināties arī kādā citā valstī. Šopavasar viņš uzturējies Amerikā. Vecmāmuļa rāda no turienes pārvestas fotogrāfijas.
Normunds bija domājis, ka spēs pārraudzīt Vasariņu laukus. Taču pārliecinājies, ka tas no attāluma nav pa spēkam. Tagad zeme iznomāta kādam Bauskas rajona lauku uzņēmējam. Pārdot laukus jaunā paaudze gan negrasās, jo «Rozītēm» ir jāpaliek par dzimtas pieturvietu.
Ap māju atstātas ganības un sakņu dārzs. Aplūkojot sētu, vectēvs ciemiņiem atgādina, ka kopā ar mazdēlu izlēmuši nobruģēt ceļus un teritoriju ap ēkām. Līdz tam bijis jābrien pa dangām un dubļiem. E. Vasariņš bilst: «Normunds vienmēr atbrauc ar lielu paku, atved ēdamo un šņabi ar’.»
No mātes mantots raksturs
Vecajiem Vasariņiem nav vairs tā spēka, kāds bijis senāk. Edvīnpaps parāda izpļauto ābeļdārzu un stāsta, cik vēl darāmā līdz Jāņu dienai. Saimniece lepna par izravēto sakņu dārzu. «Rozītēs» tur govi, kaut arī ciešas vajadzības pēc tās nav. Mājasmāte atzīstas: «Man viņa ir tik mīļa. Kad ieeju kūtī, uzliek galvu uz pleca.»
Abi Vasariņi ļaujas ikdienas ritumam un nesūdzas, ka būtu garlaicīgi vai grūti. Skaidrīte domā, ka optimismu mantojusi no māmuļas, kura nodzīvojusi līdz 94 gadiem un vienmēr bijusi smaidīga. «Vajag ar humoru dzīvot, – pēc iespējas. Jā, tas ir talants, tā ir dotība,» par dzīvesgudrībām runājot, saka Vasariņmāte.
Fakti
«Bauskas Dzīve» ceļojumā apkārt rajonam šoreiz piestājusi uz Lietuvas un Latvijas robežas Īslīces pagastā.
