1950. gads, pēckara padomju Latvija. Posta brūces dzīst lēnām, tomēr cilvēki satiekas, mīl, un dzimst bērni.
1950. gads, pēckara padomju Latvija. Posta brūces dzīst lēnām, tomēr cilvēki satiekas, mīl, un dzimst bērni. Paaudze, kura šogad atskatās uz pusgadsimtu, piecdesmit mūža gadiem. Skaistiem, bagātiem, laimīgiem, kas pieder viņiem vien. Vakar apaļa jubileja bija Mežgaļu pamatskolas direktorei Jaņinai Kursišai, šodien – Viesturu pagasta padomes priekšsēdētājam Alvim Feldmanim, rīt – Bauskas 1. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotājai Vijai Cerusai.
Vienmēr bijis ceļš zem kājām
Pajūgs līkumoja pa lielceļu. Sieviete satraukti skubināja zirgu raitāk skaitīt tālos ceļa kilometrus no Bauskas līdz Rīgai. Mazo Alvi veda pie galvaspilsētas dakteriem, lai operētu kājā «iemaldījušos» adatu. Tā no māmiņas dotā dzijas kamoliņa bija nonākusi papēdī. Bauskas ārstu operācija bija mazsekmīga, vajadzēja steigt pēc palīdzības pie Rīgas mediķiem. Mātes sirdī kņudēja satraukums, jo zēns bija nekristīts – drūmajos Staļina laikos vecāki ļoti baidījās no represijām, kuras tajos gados uzglūnēja visnegaidītākās vietās.
Viss beidzās laimīgi, un pēc pāris gadiem par zēna draugu kļuva velosipēds – pēckara puiku lielākais lepnums. Tēvs Anatolijs strādāja MTS (mašīnu traktoru stacija), un puika ātri vien apguva iemaņas darboties ar dažādiem motorizētiem rīkiem. No 14 gadu vecuma viņš brauca ar traktoru, bet 16 gados plaukstās iegūla pusaudžu sapņu piepildījums – autovadītāja apliecība.
Autovadītprieks ar gadiem pārauga saudzīgā attieksmē pret tehniku, un vēl tagad labā braukšanas kārtībā mājas pagalmā ir 1951. gada «Moskvičs» un 1952. gadā izgatavots motocikls «IŽ-49».
Tālums Alvi Feldmani nav baidījis, un tā nu sanācis, ka savu «papardes ziedu» Zintu viņš nolūkojis citā Latvijas vietā, Ropažos. Vēlāk atklājies, ka Zinta arī ir no Bauskas puses, no Svitenes. Tā nu abi atgriezušies uz dzīvi Zemgalē.
Traukšanās un pasaules redzēšanas prieks Alvi nekad nav atstājis. Ir apceļotas tālas un eksotiskas pasaules zemes: Ķīna, Itālija, Vācija, Šveice, Francija, Trinidada un Tobago. Pasauli skatot, gan nekas jauns nav atklāts, vecum vecā patiesība ir pārāka par visu – nekur nav tik labi kā mājās. Tāpēc rītvakar Jāņu ugunskurs tiks kurts «Rožleju» sētā, jubilejas viesi cienāti ar alu un sieru, meitas izgrieztas ragu mūzikas ritmos. «Nav ko žēloties un gausties,» atzīst jubilārs. «Mūsdienu politikā ir tik daudz nejēdzību un augstu amatpersonu neizdarību, ka vaimanām laika nepietiek. Es jūtos tikpat jauns kā vienmēr un apņēmības pilns vēl daudz ko izdarīt.»
Sirdī allaž jutusies skolotāja
Spilgtas, interesantas personības vienmēr izpelnījušās sabiedrības vērtējumu, ir tās uzmanības lokā. Kādreizējais Bauskas 1. vidusskolas direktors Laimonis Rācenājs par skolotāju Viju Cerusu savulaik teicis: «Paņemiet labo vārdiņu vārdnīcu, izlasiet visu un tas būs par mūsu Viju. Viņa strādā ar pārliecību un viņai tic – skolēni, skolotāji.» Savukārt kāds desmitās klases audzēknis šopavasar strikti pavēstīja: «Viņa mani besī ārā ar savu milzīgo literatūras mīlestību un grāmatu lasīšanu.»
Aktīvi dzīves un sabiedrības cilvēki vienmēr gūs sava darba pretrunīgu vērtējumu. Iespējams, par Viju Cerusu kādreiz būs kāds plašāks vēstījums un pedagoģes darba izvērtējums, bet pašlaik viņas bijušie audzēkņi, tagadējie studenti, izstrādā par savu skolotāju pētnieciskus darbus. «Mana skolotāja Vija Cerusa ir apbrīnojama personība,» raksta studente Līga Spilva-Ekerte. «Apgarota, interesanta un neparasta, mīl ceļot, vienmēr un visur mātišķi gādīga, viegli iedraudzējas un ir uzticama. Vienmēr darbīga un pārņemta ar jaunām idejām, impulsīva. Attieksmē pret skolēniem spēj savienot augstas prasības un dziļu cieņu. Viņa prot katrā cilvēkā saskatīt labo, piedot kļūdas un pieņemt citus tādus, kādi viņi ir. Galvenais, skolotāja ir autoritāte skolēnu un vecāku vidū.»
«Mācības sāku Jelgavas rajona Salgales pamatskolā,» saka Vija Cerusa. «Tajā pašā, kur savulaik mācījies Edvarts Virza. Tad arī sapratu, ka būšu skolotāja. Kad man bija astoņi gadi, vecāki nopirka televizoru, un vakaros pie mums to nāca skatīties arī kaimiņi. Bērniem tas drīz apnika, mēs salasījāmies virtuvē un pie lielā galda es viņiem biju skolotāja. Mani klausīja pat lielākie puikas.
Kad pirms 27 gadiem sāku pedagoģes gaitas, pirmie audzēkņi bija vienos gados ar mani vai pat vecāki. Tas bija Bauskas rajona vakara vidusskolā.»
Vijā Cerusā mīt dziesmu un ceļotājas gars. Kopā ar vīru Ēriku jaunības gados ar motociklu izbraukāta Krievija līdz pat Urāliem. Ir būts Karēlijā, Karpatos, Lietuvā, Baltkrievijā. Viņas pirmā vidusskolas audzināmā klase skolotājai izlaidumā uzdāvinājusi ceļojumu uz sapņu zemi Norvēģiju. Tur palikusi daļiņa no skolotājas dāsnās sirds. Šogad savai jubilejai Vija Cerusa dāvanu sarūpējusi pati – kopā ar Codes kori puse gadsimta no pleciem tiks nolikta fjordu zemes troļļiem pie kājām, lai, atgriežoties Latvijā, atkal ar jaunu degsmi mestos pienākumos, priekos un skaistos piedzīvojumos.
Papardes zieds katram jāmeklē sirdī
Daugavpils rajona Līksnas pagastā Helēnai un Vladislavam vasaras saulgriežu rīts atnesa pašas Laimas dotu dāvanu – ceturto bērniņu, meitiņu Jaņinu. Bērnībā viņa zīmēja papīra lelles un lupatu māršiņām šuva kleitiņas. Lielo kaimiņu puiku samācīta, čiepa viņiem papa cigaretes, par ko reiz dabūja kārtīgu brāzienu. Mamma bija šuvēja, īpaši daudz nācās strādāt vasarās, kad ir gaišāks, jo elektrības mājās nebija. Meitām tad atlika visi dārza un saimniecības darbi. Paps bija stingrs, kārtīgs kolhoza darbu darītājs un lielisks muzikants. Lai arī sirds bija tur, deju placī, tā stiprā un staltā puiša skavās, Jaņinai vasarās kopā ar papu vajadzēja ballītēs spēlēt.
Lasīt Jaņina iemācījās vēl pirms skolas laika, un zinību alkas nav viņu atstājušas arī tagad. Apgūta fizikas un matemātikas skolotājas specialitāte Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, pirms četriem gadiem iegūts maģistres grāds un pašlaik studijas tiek turpinātas doktorantūrā. «Mācos, lai disciplinētu sevi,» atzīst Jaņina Kursiša. «Daudz lasu, uzzinu, vakaros laika atliek «Panorāmai» un kādai «Hameleonu rotaļu» sērijai vien. Īstam skolotājam ir visu mūžu jāmācās.»
Direktore uzskata, ka videi ir noteicoša loma bērnu audzināšanā, viņu pasaules izpratnē. «Zeme ir Latvijas vērtība, tā ir jāmīl un jākopj,» apgalvo J. Kursiša.
Papardes zieds cilvēkam ir jāmeklē savā dvēselē. To katrs var atrast, ir pārliecināta jubilāre. Viņas mīlestība, balsts un mierinājums ir četri dēli, priekus un arī rūpestus sagādā mazmeitiņa un četri mazdēli.
«Mums katram Dievs devis savu sūtību zemes virsū,» secina Jaņina Kursiša. «Mani no Latgales 1972. gadā liktenis atveda uz Mežgaļiem. Esmu iemīlējusi Brunavas pusi, te dzimuši un auguši mani dēli, skraida mazbērni. Tātad te ir mana vieta. Vēl nākamajiem piecdesmit gadiem.»
