Šajos Jāņos ciemojos kādā lauku pagastā, kurā pavadīju jauku bērnību un jaunību.
Šajos Jāņos ciemojos kādā lauku pagastā, kurā pavadīju jauku bērnību un jaunību. Tur daba joprojām tikpat skaista kā agrāk, vietējie sākuši kopt un atjaunot parku, arī Līgo vakaru svinēja jauniekārtotā estrādē. Mainījušies cilvēki, bet nav zudusi vēlme satikties, izrunāties un sirdis «izkratīt».
Īsa bija Jāņu nakts… bet tik daudz dzīvesstāstu man uzticēja. Profesija ir trenējusi manī klausītāju. Dzīves, kas aizzib caur ugunskura liesmām, – cits cerīgi sācis strādāt par policistu, bet tad nejaušs gadījums pilnīgi sabojājis veselību. Tagad labi ja dažkārt vietējā gaterī viņam ļauj kaut ko padarīt un kādu latu nopelnīt. Pietrūkst daudz kam, taču vienmēr pietiek «krutkai», kas vairākās vietās pagastā pieejama un ļauj iztiku nopelnīt atkal kādam citam vietējam… Un tā «barojas» cits no cita sūruma, asarām un grūtuma?
Klausījos arī stāstus par mīlestību. Kāds bijušais skolas biedrs īsajā Jāņu naktī teica šos vārdus manai agrākajai klases biedrei: «Es taču jutu, kā tu biji manī samīlējusies, tik uzskatāmi samīlējies skuķis. Domā, ka es tevi nemīlēju? Protams, mīlēju, bet biju par tevi vecāks un gudrāks. Pietiekami labi sevi pazinu, lai saprastu – ja tu sasiesies ar mani, arī no tevis dzīvē nekas neiznāks… Jā, man pašam bija smagi, kad tavā klātbūtnē tīši maigojos ar tavām studiju biedrēm, bet to es darīju tikai tāpēc, ka mīlēju tevi. Tagad paskaties uz mani – nodzēries, vienkāršs strādnieks firmā, kurā citkārt samaksā simtus latu, bet dažkārt trīsdesmit vai vispār neko. Pastāvīgi bezdarba draudi. Tagad, tevi atkal saticis, saprotu, – pareizi vien toreiz izdarīju…» Kā filmā, bet patiesībā tieši tāda ir dzīve.
Īsa bija Jāņu nakts… Bet tik
daudz kas tajā atgadījies, noticis, piepildījies un arī izslīdējis no rokām. Mūsu rajonā šajā naktī pat jaunas dzīves bezjēdzīgi aprāvušās. Ātrās palīdzības brigāde strādājusi tik intensīvi kā nekad agrāk. Feldšere, kura jau dežurē vairākus gadus tieši Līgo naktī, tā arī atzīst, ka vismierīgāk bijis toreiz, kad Raimonds Pauls rīkojis līgošanas svētkus Mežotnē. Arī lietus tad pamatīgi gāzis, varbūt tas bremzējis cilvēkos alkohola atraisītās apkārt dauzīšanās un spēju neaprēķināšanas «slūžas».
Šovasar 23. jūnija naktī pat norvēģu viesu klātbūtne līgošanā Bauskas pilskalnā nebija šķērslis kautiņam. Saulgriežu svētki, mūsu skaistā daba un brīnišķie laika apstākļi, priecīgais noskaņojums, svešzemju viesi… Īstais brīdis un vieta, lai sarīkotu kautiņu? Vajag, lai līst straumēm, lai varam sēdēt četrās sienās un savā nodabā «krutkot»? Kāpēc īso Jāņu nakts brīnumu nemākam saturēt?
Tik daudz jautājumu, bet atbildēt nav vienkārši. Agrāk bija skaidrs – vainīga padomju sistēma un krievi. Tagad pavisam grūti, jo īstenībā paši vainīgi esam. Bet konkrētāk? Gaidīsim, kad citu gadu Jānīt’s nāks, varbūt ar citādiem jāņubērniem. Cerība mirstot pēdējā.
