Šoreiz tīņu lappuses tēma – saulespuķu sēkliņas. Ko par to graušanu saka skolotāji un tīņi paši?
Šoreiz tīņu lappuses tēma – saulespuķu sēkliņas. Ko par to graušanu saka skolotāji un tīņi paši?
Absolūta garlaicība. Sēžu un prātoju, ko iesākt. Klīstu pa ielām un skatos uz tādiem pašiem garlaikotiem tipiņiem kā es. Līdz beidzot apjaušu, kas ir vientuļnieka labākais «draudziņš». Burvīgās, jaukās, mazās, melnās saulespuķu sēkliņas. Tik jaukas, formīgas un īpatnējas. Līdzko vienu nobauda, roka sniedzas pēc nākamās. Saulespuķu baudītāji ir sastopami visur: parkā, skolā, veikalā, kinoteātrī. Turklāt tie nav tikai bērni un pērtiķēni. Saulespuķu sēkliņas «dzied» zobos tīņiem, precētiem kungiem, krāsotām dāmām un vientuļiem taksometru šoferiem. Pēc viņiem pilsētas pelēkā seja paliek izdaiļota ar tukšām čauliņām. Daži gan katru sēkliņas apvalku apdomīgi un trāpīgi iespļauj saujā. Cūcīga ir gan viena, gan otra rīcība. Ir tādi, kuri uzskata, ka nevainīgās melnās čauliņas ir dabas dotas un apkārtni tikai izdaiļo. Tās mūs pat tuvinot saviem pirmsākumiem, jo cilvēks taču esot no pērtiķa cēlies. Varbūt vēl viens solis, un mēs no pērtiķiem kļūsim par cūkām…
Dažādi ir arī aptaujāto baušķenieku viedokļi par šo «izklaidi».
Skolotāja: «Saulespuķu sēkliņu graušana ir cilvēka garīgas un fiziskas nabadzības apliecinājums. Bērni vienmēr gribējuši našķoties, saulespuķes ir lētākais un visnekulturālākais kārumiņš. Varbūt varētu pirkt izlobītas sēklas.»
Cita skolotāja: «Latvieši tā nedara. Šī graušana neatbilst mūsu mentalitātei.»
Tīņi nav tik strikti noraidoši.
Dainis: «Tās vajag tirgot vēl vairāk un vēl lētāk. Amerikāņi visur ēd popkornu, lai tad «semuškas» tiek latviešiem.»
Dace: «Sēkliņas ir ļoti labas. Tās var nopirkt arī tad, kad kabatā ir tikai daži santīmi. Īstenībā tās ir kā narkotikas.»
Marija: «Man ir vienaldzīgas piemētātās ielas, sēkliņas neēdu, jo, manuprāt, tās ir kaitīgas veselībai. Vēl mani kaitina trakā lobīšana.»
Māris: «Sēkliņas – tas ir ļoti labi! Putnu barība cilvēkiem. Lēta un garšīga pārtika brokastīm, pusdienām, vakariņām.»
Juris: «Man garšo, manai mammai garšo un tētim arī. Viņi tās ēd kulturāli, mājās pie galda.»
Cik sarežģīta pasaule! Izbrīnītu skatienu paveros pie loga augošajā saulespuķē. Ko lai es daru, kad dzeltenajā galviņā kāri iespīdēsies mazas, melnas sēkliņas?
