Rīdzinieks, kas pārcēlies uz laukiem, vienpatis, mazliet savādnieks, kurš ikdienā pārtiek no paša sarūpēta kazas piena un medus.
Rīdzinieks, kas pārcēlies uz laukiem, vienpatis, mazliet savādnieks, kurš ikdienā pārtiek no paša sarūpēta kazas piena un medus.
Apmēram tādu raksturojumu sniedza Valles pagasta padomē «Bauskas Dzīves» korespondentam pirms došanās uz «Jaunliepiņām» pie saimnieka Niklāva Medņa.
«Jaunliepiņas» atrodas Aizkraukles rajona Valles pagastā, meža ielokā, netālu no Bārbeles pagasta robežas. Mītu par saimnieku savādnieku Niklāvs Mednis kliedēja jau pirmajos mirkļos. Viņš izrādījās atsaucīgs jauns cilvēks, laipni iepazīstināja ar sevi un saimniecību. Tverot viņa dzīvesstāstu, neviļus atmiņā pazibēja sižets no Daniela Defo romāna par Robinsonu Kruzo – vientuļnieku, kas, nokļuvis uz neapdzīvotas salas, cīnās par eksistenci, jo ir uzņēmīgs, darbīgs, enerģisks. Taču patiesībā Niklāvs nedzīvo gluži vientuļi – vasarās «Jaunliepiņās» ierodas Niklāva māte, brāļa bērni, radi. Vienīgi ziemā Niklāvs parasti dzīvo viens.
Jūt Bauskas tuvumu
Astoņdesmitajos gados pēc paziņu ierosinājuma «Jaunliepiņas» Niklāva ģimene nopirkusi kā vasarnīcu. Kopš deviņdesmito gadu sākuma viņš šeit saimnieko un dzīvo pastāvīgi.
«Kādreiz mūsu ģimenei bija vasaras māja Vecpiebalgā. Kad pārcēlāmies uz Valli, sākumā te šausmīgi nepatika – nomale, līdzenums. Ar laiku pieradām, lai gan te tomēr ir pamatīga «čuhņa»,» tā Niklāvs. Viņš apgalvo, ka, dzīvojot uz rajonu robežas, jūtas vairāk piederīgs Bauskas pusei. Līdz pilsētai esot tuvāk, tā Niklāvam šķietot simpātiska.
Mācīts rīkoties ar bitēm
Vaicāts, kādēļ joprojām dzīvo vecpuisī, saimnieks attrauc: «Kurai tad nabags vajadzīgs! Bija te viena, zināja, ka man radi ārzemēs. Domāja, ka tādēļ man jābūt gandrīz vai miljonāram. Nu neesmu es nekāds bagātnieks, tādēļ droši vien arī nebiju gana labs,» saka Niklāvs. «Bulduros izmācījos par tehniķi biškopi. Bet kam pašlaik tāds vajadzīgs? Kādu laiku vēl bija izdevība pastrādāt Valles kolhoza dravā, tagad bites turu galvenokārt savam priekam. Vēl nesen biju ieslīdzis depresijā – gribējās visu mest pie malas un iet atpakaļ uz Rīgu. Vismaz kādu pastāvīgu darbu atrastu. Cik tad ilgi var dzīvot bez naudas?» tā Niklāvs. «Alkoholu nelietoju, man tas riebjas. Esmu atskatījies nodzērušos ļautiņus. Re, pagājušajos svētkos Latvijā vairāk nekā divdesmit cilvēku avārijās galu dabūja! Un tikai dēļ dzeršanas. Žēl, bet arī pagastā es varu uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt tos večus, kas nedzer sīvo,» viņš piebilst.
Dziedē piens
Par iztikšanu Niklāvs nesūdzas. Pārtiku varot saražot savā saimniecībā, veikalā atliekot nopirkt tikai kādu taukvielu. Kazas sākuši turēt, jo kārojies piena. Saimnieks drīz pārliecinājies par kazas piena dziednieciskajām īpašībām. «Ja sāk dedzināt kuņģi vai manās sliktas sajūtas vēderā – iedzer krūzīti kazas piena un viss kā ar roku noņemts,» tā Niklāvs.
Nelielā kazu saime nekādu biznesu izvērst nav ļāvusi. Vienīgi pa kādam kazlēnam izdodoties «noandelēt» gadatirgos. Vienbrīd vadājis kazas pienu uz Rīgu, tad mēģinājis siet sieru. Par kazkopību Niklāvs var stāstīt stundām. «Kur govs mirs badu, kazas izdzīvos,» ir pārliecināts saimnieks.
Fakti
«Bauskas Dzīve» ceļojumā apkārt rajonam šoreiz piestājusi uz Aizkraukles un Bauskas rajona robežas.
