Vakar skolotāja Anna Skripsta nosvinēja 70. dzimšanas dienu.
«Sēž spuraini kastaņi zaļos
zaros
Un gaismu prasa, siltumu
krāj,
Tie ieklausās tuvajos saules
staros
Un Jūsu soļos – skolotāj.»
Tā pirms 17 gadiem Skolotāju dienā Griķu skolas pedagoģei ANNAI SKRIPSTAI veltījuma dzejolī rakstīja novadniece Aina Medne. Vakar skolotāja Anna Skripsta nosvinēja 70. dzimšanas dienu.
Ir ļoti interesanti uzklausīt cilvēkus gados. Viņu bagātais mūžs pilns piedzīvojumu, pārdzīvojumu un prieka. Un tik grūti pārdesmit teikumos par visu uzrakstīt.
Ne vienmēr biogrāfijas fakti atklāj cilvēka personības lielumu. To vislabāk raksturo viņa darbs. Par skolotājas Annas Skripstas dzīvi lai stāsta viņas rakstīto atmiņu fragmenti.
Skolotājas «palaiž atvaļinājumā» slaucējas
«Kad 1951. gada 22. jūnijā saņēmu diplomu par Rīgas 3. vidusskolas pedagoģiskās klases beigšanu, mani norīkoja uz Bauskas rajonu par 1. – 4. klašu un dziedāšanas skolotāju. 1. septembrī Griķu skolā sākās mans 45 gadus ilgais pedagoģes darba ceļš. Vēl tagad pieveru acis un kā toreiz redzu tīri noslaucīto pagalmu, izpļauto parku, nogrābto celiņu malā soliņus un puķes vecās skolas priekšā.
Skolai toreiz nebija elektrības. Lai taupītu petroleju, mācības sākām pat pusdesmitos. Direktore organizēja vecākus, skolotājus, mežā sazāģēja baļķus stabiem, un, draudzīgi kopā strādājot, visi tikām pie gaismas un siltuma.
Saticīgi sadzīvojām ar ciema ļaudīm, skolēnu vecākiem. Reiz pat skolotājas palaida kolhoza slaucējas uz divām nedēļām ekskursijā, aprūpējot viņu prāvo ganāmpulku. Sestdienu un svētdienu vakaros sapulcēs vajadzēja lasīt referātus. Ceļu nereti mērojām pa dubļiem, tumsā. Tagad manī izbrīnu rada valsts bezspēcība skolēnu uzskaitē. Neviens skaidri nespēj pateikt, cik pagastā ir skolēnu, cik mācās, kuri skolu neapmeklē. Toreiz skolotāji sabiedriskā kārtā apstaigāja katru pagasta māju un visu noskaidroja.
Vēl atceros, kā visa skola, pedagogi un audzēkņi, cits ar slēpēm, cits ar ragaviņām, devāmies uz Mūsas krastiem. Vienlīdzīgi un nebēdnīgi bija gan bērni, gan skolotāji. Pasakaini bija mūsu jaungada sarīkojumi. Skolotāji rūpējās, lai katram bērnam būtu kaut vai niecīga, bet kāda lomiņa. Skolēni iestudēja ludziņas, dejoja, dziedāja. Pēc lielā jaungada pasākuma, kas parasti notika tautas namā, pārņēma tīkams nogurums un bija viena vēlme, kaut reiz to visu varētu mierīgi noskatīties zālē.
Absolventi atceras
Kopā ar bērniem ir daudz dziedāts klasē, ansambļos, koros. Vislielākais gandarījums bija, kad tikām uz Dziesmu svētkiem Bauskas pilskalna estrādē.
Tā Griķu skolā strādājot un cītīgi darbojoties pagasta pašdarbībā, ir pagājuši gadi. Izaudzinātas trīs ceraukstiešu paaudzes. Un esmu laimīga, kad man pienāk kāds sirmot sācis bijušais skolnieks un apvaicājas: «Kā jums iet, skolotāj?» Tādi brīži gandarī, un es nenožēloju, ka biju tikai vienkārša skolotāja. Taču kāds gaismas stariņš, ko nesu skolēniem, ir iekritis viņu sirdī. Un tas ir mans prieks.»
Šī pavasara absolventu salidojumā sirmās skolotājas rokās bija vislielākais ziedu klēpis. Tas arī ir viņas mūža vērtības mērs.
