Rakstu seriāls «Dvīņi» noslēdzies. Turpmāk pirmdienās stāstīsim par dzīvo radību, kas kopā ar cilvēkiem veido attiecību līdzsvaru vidē: suņiem, kaķiem, putniem un citiem «mazajiem brāļiem», kas kļuvuši par mīluļiem daudzās ģimenēs.
Rakstu seriāls «Dvīņi» noslēdzies. Turpmāk pirmdienās stāstīsim par dzīvo radību, kas kopā ar cilvēkiem veido attiecību līdzsvaru vidē: suņiem, kaķiem, putniem un citiem «mazajiem brāļiem», kas kļuvuši par mīluļiem daudzās ģimenēs.
Otīlijas un viņas meitas Ingrīdas Kalniņu dzīvoklī ciemiņus pirmā sagaida Leira – augstas klases vācu dogs.
Tikšanās ir pārsteidzoši draudzīga, taču ar jaušamu abpusēju piesardzību un interesi. Dzīvnieka reakcija ir nepārprotama: nāc iekšā droši! Turpretī ienācēju mulsina suņa eksterjers – krietna galda augstumā, masīvs, lielām acīm, izbrīnā paceltām ausīm, spēcīgiem žokļiem un muti. Taču vēlīgais purna pieskāriens un rudi zeltainā spalva nomierina. Un var droši teikt, ka patīkamā «dāma» ir sava vārda cienīga – Finei Fil Leira, kā rakstīts viņas dzimšanas apliecībā.
Augustā Leirai būs pieci gadi. Diemžēl tas ir jau pusmūžs, jo dogi nedzīvo ilgi, stāsta saimnieces un raksturo savu mīluli: Leira ir pilntiesīga mūsu ģimenes locekle, turklāt esam uzņēmušās atbildību par viņu. Tā ir saikne ar vidi, kurā katrai dzīvai radībai ir sava vieta un tiesības.
Labestību ģimenē uztur arī Leira
Pieņemt Leiru Bauskas mūzikas skolas pasniedzēju Ingrīdu Kalniņu pierunājusi viņas skolniece. «Tas ir dārgs suns, un diez vai tagad es izvēlētos dogu,» atzīst Ingrīda. «Taču tas nemazina mūsu mīlestību pret dzīvnieku, saprašanos un atbildību. Esmu mācījusies no viņas aristokrātismu, labsirdību, vērīgumu, pat džentlmeniskumu. Arī labestīgas attiecības starp mani un mammu uztur Leira. Un disciplinē. Ir jāatrod laiks pastaigām – trīs līdz četras stundas dienā. Vasarā bieži staigājam visas trīs. Kad man stundas skolā, rīta izgājienos dodas mamma. Aizejot no mājas, noteikti atvados un pasaku, cik ilgi būšu prom. Kad atgriežos dzīvoklī, sasveicināmies. Garajās pastaigās mēs izjūtam viena otru, esam pastāvīgā kontaktā.»
Otīlija Kalniņa: «Leiru cenšamies neatstāt vienu ilgstoši. Viņa nepanes vientulību. Nereti tad izdara kādu palaidnību, ko pati vēlāk apzinās un nožēlo. Rāties nedrīkst, tāpat kā ar bērniem. Atraidījums «ej prom!» viņai būtu vislielākais apvainojums. Pārmetumu vietā dažreiz pavicinām ar avīzi vai plastmasas maisiņu. No tiem Leira baidās visvairāk un vienatnē ar šīm lietām arī attiecīgi rīkojas… Leira precīzi nojauš, kad Ingrīdai jābūt mājās, un viņas soļus dogs pazīst jau aiz loga.»
Vaina nav dzīvniekos
Ingrīda ir pateicīga «Bauskas Dzīvei» par pievēršanos tēmai, kas diemžēl tiekot skatīta tikai no negatīvās puses: suņi uzbrūk, ir neprognozējami. Viņai ir savs skatījums, ko veidojusi daudzu gadu pieredze, jo Kalniņu mājās laukos un arī Bauskā vienmēr bijuši suņi – gan pašu gādāti, gan arī pieklīduši.
«Apšaubu pieņēmumu, ka suns uzbrūk cilvēkam ne no šā, ne no tā. Ja tā gadās, ar suni ir kaut kas noticis, viņš ir iekaustīts vai iebiedēts. Vaina jāmeklē saimniekā. Noziedzīga ir attieksme pret jebkuru dzīvnieku, ja to izmanto par rotaļlietu bērniem, bet pēc tam izmet kā nevajadzīgu mantu. Pirms iegādāties suni, tāpat kā ieroci, ir jāzina, vai cilvēks to drīkst darīt, vai viņš tam ir sagatavots. Jāpazīst pašam sevi, jāpazīst dzīvnieks un, galvenais, jāatbild par to. Diemžēl tagad daudzi suni izmanto kā ieroci. Arī par Leiru gadījies dzirdēt: tas tik ir suns, viņš nu gan varētu iekost… Mūsu dogu vairāk apjūsmo bērni (arī Leirai bērni ļoti patīk) un tie, kuri mīl dzīvniekus un izjūt viņus. Vērtīga ir suņu skola, kurā gudrības, «drīkst» un «nedrīkst» robežu apgūst ne tikai dzīvnieki, bet arī to saimnieki. Nežēlastībai un ļaunumam nedrīkst pakļaut ne cilvēkus, ne dzīvniekus. Diemžēl visbiežāk suņu turētāji neprot ar dzīvniekiem apieties un jau no mazotnes audzināšanā par galveno izvirza niknumu, mācot uzbrukt – arī cilvēkam. Es nejūtos atbildīga par visiem suņu turētājiem,» turpina Ingrīda. «Arī par tiem, kuri neprot un negrib aiz sava mīluļa novākt atstāto. Bet tieši saskarsmē ar suņiem esmu iepazinusi daudz jauku cilvēku. Viņus pilnībā «atklāj» četrkājainie draugi, kas ir vairāk prognozējami nekā viens otrs «radības kronis».»
Kad avīžnieka «darbarīki» salikti un noknikšķ aizdare, Leira izlec no mīkstās guļasvietas, norādot, ka laiks atvadīties, bet saimniecēm posties pēcpusdienas pastaigai.
fakti
Vācu dogu nereti sauc arī par dāņu dogu. Tas ir nepareizi.
Jau 1879. gadā Vācijā bija noteiktas šīs sugas dzīvnieku pazīmes un dots vācu doga nosaukums.
Dogu priekšteči vissenākos laikos izmantoti karos un medībās viņu spēka un bezbailības dēļ.
Mūsdienu dogs ir ļoti elegants un impozants suns. Ģimenē viņš ir uzticams, drošs līdzgaitnieks, īpaši bērniem un visiem neaizsargātajiem.
No grāmatas «Suņu sugu atlants» (Prāga, 1983)
