Daudzi pazīstami rakstnieki savos darbos ir pieminējuši mūsu novadu un Bausku. Arī Kārļa Skalbes «Mazās piezīmes» satur reportāžas veida informāciju par 1928. gada plūdiem.
Daudzi pazīstami rakstnieki savos darbos ir pieminējuši mūsu novadu un Bausku. Arī Kārļa Skalbes «Mazās piezīmes» satur reportāžas veida informāciju par 1928. gada plūdiem.
Mazās upes nodara «skādi»
K. Skalbe rakstīja: «Mirdzošas ūdens lāmas guļ uz laukiem un pļavām. Iecava, kurai te jābrauc pāri, ir tālu izklājusi savus ūdeņus, līdz pusei apsegdama kārklu krūmus. Vairāk posta ir nodarījušas zemkopjiem šīs mazās upītes – Iecava, Platone, Plānīte, Īslīca u. c., kuras, plūzdamas pa saviem līkumotiem, kārkliem aizaugušiem krastiem, vāji novada ūdeni. Neviens nav domājis, ka vajadzētu šīs upītes padziļināt vai iztīrīt.
Uz laukiem, kurus es redzu pa vagona logu, visur vizmo smalka ūdens kārta. Jauno sējumu saknes ir ūdenī, no kura lien ārā pelēki, nīkulīgi asni. Vēja izplūkāti un lietus izgulēti sīki rudzi, robaini un izdzeltējuši kviešu lauki. Visapkārt ir tik daudz tukšas melnas zemes, liekas, ka būtu agrs pavasaris vai vēls rudens. Tikai rudzu vārpas, kuras šūpojas gar ceļmalām, atgādina, ka ir vasaras vidus.»
Pa straumi peld baļķi
No tālākā apraksta var spriest, ka K. Skalbe ir apmeties «Kurzemes» viesnīcā (tagadējā Novadpētniecības un mākslas muzeja ēkā):
«Otrā rītā Bauskā, kurā es vakarā iebraucu, viesnīcas numurā es atmostos ar priecīgu sajūtu: pa logu spīd saule, lejā uz tirgus laukuma jautri čalo ļaudis, kurus atdzīvinājusi gaisa pārmaiņa. Eju uz sagrauto tiltu, kur ir tas neatrisināmais sagrieztu, sablīvētu un mežonīgi izlaistītu baļķu mezgls, kuru jau no 3. jūnija cenšas atraisīt plūdu straumes un cilvēku rokas. Milzīgas koku masas līdz pat dziļumiem sausmaņām piepilda upi un paceļas krasta augstumā. Augšpus tilta, cik tālu acis sniedz, upes nav, ir tikai cieti sablīvēti baļķi, stenceļi, malka, pa kuru iedzīvotāji sausām kājām staigā no viena krasta uz otru, izlietodami šo satiksmes līdzekli sagrautā tilta vietā. Dīvaini un savīti resni simts pēdu gari baļķi ar visas milzīgās koku masas smagumu, kuru straume dzen viņiem virsū, spiežas uz tilta trim vidējiem betona pīlāriem, kuri celti 1923. gadā, tomēr nav padevušies.
Plūdu straume, meklēdama ceļu gar malu, ir aiznesusi divus koka pīlārus un izrāvusi ap 15 asis (1 ass = 2,13 m – R. Ā.) dziļu robu cietā radžu krastā, aiznesdama mazu sakņu dārzu, līdz pusei pārgriežot salātu dobes un tāpat nogriežot un aiznesot ar visiem pamatiem lielo pusi no ebreju sinagogas, no kuras vēl turas uz kraujas tikai sienas ar diviem logiem un balta podiņu krāsns. Tālāk ir sagrauts kāds šķūnis un bojāta sēta vācu biedrības mājai. Bet straume vēl rūkdama griežas krastā iekšā, apdraudēdama māju pamatus.»
Rakstnieks vērtē katastrofu
K. Skalbe min, ka pie tilta sastrēdzis 40000 baļķu, 10000 stenceļu (stutmalka, ko eksportēja uz ārzemēm un izmantoja kalnrūpniecībā šahtu griestu nostiprināšanai) un 4000 kubikasu malkas. Tomēr «tilts ir izglābis Latvijai ap 3 miljoni latu – tik liela ir upē sablīvēto koku vērtība. Plūdi to būtu aiznesuši jūrā.
Koku pludinātāji ir darījuši, ko gribējuši, katrs ir rīkojies par sevi, un visu ir valdījusi likteņa roka. Še, Bauskā, apgalvo, ka pa mazām upītēm Zalvi, Viesīti, Susēju malka pludināta uz Mēmeli vēl tad, kad katastrofa pie Bauskas jau bijusi skaidri saredzama, jo baļķu sastrēgums pie tilta tur radies jau 3. jūnijā. Varēja taču dot rīkojumu malkas pludināšanu šinīs upītēs baseina augšgalā apturēt. Še malka uzkrājusies pie ragatas (speciāla konstrukcija šķērsām pāri upei baļķu aizturēšanai – R. Ā.) trīs kilometri augšpus Bauskas. Ceturtdien, 21. jūnijā, malkas brāzma pārrāvusi ragatu un gāzusies uz pilsētu. Piektdienas rītā agri notika katastrofa. Acīmredzot šis beidzamais spiediens ir bijis izšķirošs.
Apskatām Upes ielu, kur poš un tīra slapjās, dubļiem pienestās mājas. Sētās un pagalmos žūst dūņām apmestās, salauztās mēbeles, kuras gadiem pušķojušas kādu klusu ģimenes kaktiņu. Plūdi iedzīvotājus pārsteiguši naktī, un tie neko laikus nav varējuši izvākt. Visvairāk cietusi podnieka Bergholca māja. Melna dūņu svītra velkas gar sienām, uz kurām vēl augšā karājas nobālušas ģimenes fotogrāfijas, kamēr apakšā veļas nost slapjas tapešu lēveres. Iedzīvotāji no applūdušajām mājām apmetušies pie kaimiņiem vai pilsētas pamatskolā, kur Sarkanais Krusts ierīkojis ēdināšanas punktu. Arī abas pilsētas pirtis upes malā gaida savu sestdienu. Daudzi baušķenieki Jāņu svētkus saņēma nemazgājušies.»
