Pasaules izstādē «Expo 2000» Vācijas pilsētā Hannoverē mūsu valsts paviljons guvis cerēto – apmeklētāju interesi un uzmanību.
Pasaules izstādē «Expo 2000» Vācijas pilsētā Hannoverē mūsu valsts paviljons guvis cerēto – apmeklētāju interesi un uzmanību. To atzinusi arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, atstājot savu metu datorgrafikā, kas zīmju valodā veido Lielvārdes jostas maģisko rakstu. Latvijas Nacionālajā dienā izstādē koncertējuši ap 500 profesionālu un pašdarbības mākslinieku, sajūsminot apmeklētāju daudznacionālo pūli. 1,3 miljoni latu no valsts budžeta, kas izdoti ekspozīcijas celtnes būvei un iekārtojumam, esot pilnībā atmaksājušies, lēš organizatori.
Preses izdevumos minēts, ka šajā izstādē nepiedalās lielvalsts Amerika. Tās likumi neļaujot nodokļu maksātāju naudu tērēt pasākumiem, kas nenes tiešu labumu valsts iedzīvotājiem. Protams, nevienam taču nav jāstāsta, kur atrodas un cik varena ir Amerika. Vēl ļoti daudz Eiropas un pasaules pilsoņu nezina, kas tā tāda Latvija, latvieši un ka Baltija nav gluži tas pats, kas Balkāni. Atpazīšana var darīt mūs piederīgākus Eiropas saimei, un jācer, ka šajā jomā piedalīšanās izstādē bijusi lietderīga.
Tomēr man neiziet no prāta, ka apmēram tikpat daudz naudas, cik izmaksāja Latvijas paviljons pasaules izstādē, vairākus gadus ir lūgts onkoloģiskiem slimniekiem nepieciešamās staru terapijas aparatūras iegādei Latvijas Onkoloģijas centram. Valdības ir nākušas un gājušas, bet nauda kā neatradās, tā neatradās. Šovasar atklājās, ka esošā aparatūra vairs nav lietojama, bet jauna tā arī nav iegādāta.
Glābiņš gaidāms tikai rudenī, kad Onkoloģijas centram esot solīta lietota aparatūra no Zviedrijas. Baltijas jūras otrā krastā tā gan atzīta par neizmantojamu, bet sirdzēju ārstēšanai mūsu valsts slimnīcā būtu gana laba. Turklāt to var saņemt humānās palīdzības veidā, tāpat kā lietotas drēbes, skolas solus vai sausās zupas koncentrātus, kuriem derīguma termiņš beidzies jau pērn.
Latvijā diemžēl ir daudz onkoloģisku slimnieku. Tie nav tikai večuki, bet arī cilvēki spēka gados un pat bērni. Viņi tagad jūtas sāpīgi aizskarti savās tiesībās uz to medicīniskās aprūpes daļu, kas valstij būtu ne tikai jāsola, bet arī jānodrošina. Šo slimnieku labā neviens nepieslēdz bezmaksas tālruņa līniju ziedojumu vākšanai. Labvēļi vieglāk sameklējami ziņģu festivālu, alus svētku un citu izpriecu atbalstīšanai, jo tur var redzamā vietā izlikt naudas devēja reklāmu.
Kāds cilvēks, starp citu, mediķis, mani mierināja, ka šo problēmu nevajadzētu pārspīlēt. Tie, kuri jau nonākuši onkologu aprūpē, agri vai vēlu vienalga nomiršot, neatkarīgi no mediķu un tuvinieku pūliņiem. Apstarošana varot tikai paildzināt eksistenci un līdz ar to arī mokas. Varbūt tikpat aukstasinīgi, zinot, ka «tāpat jau nomirs», sprieduši valsts budžeta līdzekļu dalītāji, atstādami bez ievērības Onkoloģijas centra lūgumu.
