«Esmu vidzemniece, no Igaunijas pierobežas – Rūjienas,» ar lepnumu savas bērnības un jaunības takas atceras DZIDRA TRASUNE, kuras mūža ievērojama daļa pagājusi «Rainī» jeb Brunavas pagasta Grenctālē.
«Esmu vidzemniece, no Igaunijas pierobežas – Rūjienas,» ar lepnumu savas bērnības un jaunības takas atceras DZIDRA TRASUNE, kuras mūža ievērojama daļa pagājusi «Rainī» jeb Brunavas pagasta Grenctālē.
«Tēvam piederēja neliela mājiņa, ģimenē bijām četri bērni – divas meitas un divi dēli. Es – vecākā. Rūjienas vidusskolu beidzu 1945. gadā. Izlaiduma dienā bija vairāk skumju nekā prieka. Vēl skolas laikā zēnus citu pēc cita iesauca vācu armijā. Nav tiesa, ka latvieši leģionā stājās tikai brīvprātīgi. Es zinu, kā tas notika un cik asaru liets. Daudzi krita, dzīvi palikušie izklīda pasaulē, nu jau sirmgalvji.» Tāpat kā viņu skolas biedre Dzidra, kurai rīt, 8. jūlijā, 75. dzimšanas diena. Viņa apgalvo, ka garlaicību nav izjutusi. Visu pat nespējot apdarīt. Arī domas neatstājas, un, kamēr visi garā apmīļoti, diena apkārt.
Mīlestība dara brīnumus
Pēc vidusskolas beigšanas divus gadus Dzidra strādājusi par skolotāju un, tikai veselībai uzlabojoties, iestājusies Lauksaimniecības akadēmijā Rīgā. Trešajā gadā, praksē būdama, iepazinusies ar Aleksi Trasunu, iemīlējusies, un 1949. gadā viņi apprecējušies. Lai arī pa rūgtam biķerim tukšots, Dzidra ir pateicīga savai mīlestībai, kas izplaukusi trīs bērnos – Andrejs, Maruta un Iveta –, piecos mazdēlos, trīs mazmeitiņās un divos mazmazdēlos. Tikai trīs mēnešu trūcis līdz Dzidras un Alekša Zelta kāzām pagājušajā gadā, kad zemes klēpī guldīts Aleksis.
Pēc laimes uz Ameriku
Pēc ģimenes iziršanas un darba zaudēšanas straujš pavērsiens noticis meitas Marutas dzīvē. Viņa uzaicināta uz Ņujorku pie kādas vecas tantiņas par laika īsinātāju. Tur Maruta sastapusi latviešu puisi Pēteri. Pēc gada Dzidra un Aleksis Trasuni devušies pāri okeānam uz meitas kāzām Pensilvānijā.
«Protams, Amerikā biju pirmoreiz. Interesanta zeme, kas šajā gadsimtā nav karu postīta. Bet pilnības jau nav nekur. Patika Amerika, bet Latvija labāka, patika Soči, bet Jūrmala labāka,» mūžā pieredzēto vērtē Dzidra Trasune. Pretēji amerikāņu ieradumiem, Marutas dārzā augot tomāti un gurķi. Ar kartupeļu ievešanu gan neveicies. Vietējie bumbuļi esot tik ļoti piesātināti ar ķimikālijām, ka tos izmestus neēdot neviens zvērs, tie nedīgstot un pat nepūstot.
«Maruta notikušo nenožēlo, jo ir mīlestība, un tas taču sievietei ir galvenais,» rezumē Dzidra.
No baltām pelītēm līdz govij
Dzidrai Trasunei vienmēr patikusi visa dzīvā radība. Tāpēc tīkams bijis darbs pie vistām putnu fermā, arī pēdējos trijos gados cūku fermā «parauģenē» pie Jāņa Endzeļa. Mājās agrāk arvien turēti lopi. Bijis viss – no baltām pelītēm līdz govij. Piecas baltās pelītes Marutai piecu gadu dzimšanas dienā uzdāvinājis dzejnieks un ģimenes draugs Harijs Heislers.
Dzidras brālis filologs Jānis Čākurs savulaik strādājis «Karoga» redakcijā, vēlāk – Jūrmalas avīzē. Rītdienas jubilāres pirmā mīlestība – arī literāts – bijis Viktors Irbe. Pēc Otrā pasaules kara nokļuvis ASV, strādājis avīzē «Laiks». Satikušies pēc daudziem gadiem – abi sirmi, katrs ar savu likteni…
Ieprecējusies «nepareizā» dzimtā
Pēc padomju laika mēriem Dzidra nebija apprecējusi «pareizu» vīru. Aleksis bijis gan leģionārs, gan ieslodzītais Vorkutas lēģerī. Taču padomju varai visnetīkamāks licies Trasunu uzvārds, jo vīra rados ir tagad atklātībai atdoti un īpašu ievērību guvuši Latgales dēli Jēzups Trasuns (K. Ulmaņa atlaistās Saeimas deputāts) un Francis Trasuns – garīdznieks, kuram veltīts muzejs iekārtots «Kolnasātā» Sakstagala pagastā. «Viņu vārda dēļ man neļāva braukt uz ārzemēm,» atceras Dzidra Trasune. Čekas priekšnieks Bauskā tā arī pateicis: jums nav labs uzvārds.
Katram savs sirdsstūrītis
Jubilāres mūža ceļos sastapts daudz labu cilvēku, un katram ir sava vietiņa kādā sirdsstūrītī. Nu kaut vai «Raiņa» direktors Reinholds Zauers – ļoti strādīgs, no viņa varējis daudz mācīties. Reizēm arī «pārmācījis», ja pelnīts. Gudrs un saprotošs vadītājs bijis Andris Upenieks. Kaut gan Dzidrai ir tikai viens dēls, liktenis viņai piešķīris divas vedeklas. Abas arvien vēl sauc mīļvārdiņos – Noriņa un Ināriņa.
