Nepietiek ar «Tūdaliņ, tagadiņ!» soļiem vai «Pūt, vējiņi!» melodiju, lai uzskatītu, ka apgūtas tautas tradīcijas.
Nepietiek ar «Tūdaliņ, tagadiņ!» soļiem vai «Pūt, vējiņi!» melodiju, lai uzskatītu, ka apgūtas tautas tradīcijas. Sociālās uzvedības un kultūras mantojuma elementi pilnībā var izpausties savstarpējā vairāku paaudžu mijiedarbībā. Tradīcijas palīdz sabiedrību sakārtot. Pilsrundāles vidusskolas 5. – 9. klašu kora diriģente Irēna Saltā ļoti skaidri formulē Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsuzdevumu: «Tā ir izdevība aktīvi iekļauties tradīciju sistēmā, atrast savu vietu, izprast notikuma būtību. Daudzi mani audzēkņi Rīgā to apjauta pirmo reizi.» Līdzīgas atziņas noteikti radušās ikvienam pedagogam – svētku dalībnieku grupas vadītājam. Tas nozīmē, ka tradīcijas būtību atskārtuši tūkstošiem bērnu visā valstī.
Latvijas kultūras dzīves milzīgajā rosībā, kur festivāli šovasar seko cits citam, Skolēnu dziesmu un deju svētki it kā palikuši ēnā. Preses izdevumi aizgūtnēm rakstījuši par dalībniekiem piedāvātām sliktām maltītēm, laika apstākļiem un iereibušiem šoferiem pie autobusu stūres. Nav atstāts bez uzmanības arī noslēguma koncerts Mežaparkā, kam veltīts bezgaldaudz krāšņu epitetu. Tomēr visā jūtama tāda kā paviršība, virspusība – it kā Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki būtu pašu dalībnieku «iekšējā» lieta, nevis valstiski nozīmīgs notikums. Daudz plašāk un analītiskāk masu saziņas līdzekļos atspoguļotas citas šīsvasaras kultūras aktivitātes. Jo īpaši tās, kam piemīt izteikti komerciāla motivācija.
Labi dzīvot tagadnē un nemodelēt nākotnes vīzijas. Tad svarīgs vai, gluži otrādi, mazsvarīgs var izrādīties ikviens notikums, nedodot vaļu pārdomām, kurš no tiem atstās vislielāko ietekmi nākotnē. Nav jābūt pravietim, lai secinātu – viss, kam ir saistība ar bērniem, uzskatāms par prioritāti. Skolēnu svētki nav vienkārši dejošana un dziedāšana, bet tradīciju pieredzes skola. Bērnība ir vislabākais posms, jo iekļaušanās process sabiedrībā noris dabīgi. Uztveres spējas šajā vecumā sasniedz kulmināciju. Katru notikumu bērns izjūt ar ikvienu šūnu un ādas poru, ieplūstot tajā straumē, ko saucam par tradīcijām, par tautai raksturīgo mentalitāti.
«Kas es esmu, no kurienes nāku?» – šo jautājumu sev mēdz uzdot katrs. Būtu ļoti sāpīgi, ja pašreizējie bērni pēc dažiem gadiem mocītos neziņā, juzdamies nekam nepiederīgi. Tādēļ ir svarīgi censties saglabāt lietu kārtību, ko pieņemts saukt par tradīcijām, un nenovērtēt to nozīmi par zemu.
