Šodien simtā dzimšanas diena baušķeniekam Sergejam Oļehnovičam. Ģimenes lokā šis neparastais notikums nosvinēts jau vakar.
Šodien simtā dzimšanas diena baušķeniekam Sergejam Oļehnovičam. Ģimenes lokā šis neparastais notikums nosvinēts jau vakar.
Jubilārs dzimis Igaunijā. Cēlies no muižniekiem, kādi bijuši gan tēva, gan mātes dzimtā. Dzīves ceļi ģimeni aizveduši uz Lugas apriņķi Krievijā, kur pavadīti trauksmaini gadi ar diviem pasaules kariem un revolūciju.
Mācības nomaina darbs un karš
«Mācījos meža tehnikumā, bet mani izslēdza kā sociāli bīstamu «elementu». Pēc padomju laiku mēriem man būtu jāiet lēģerī. Vēl ilgi jutu, ka esmu čekas uzraudzībā,» stāsta simtgadnieks. «Kaut gan diploma nebija, iestājos darbā meža ekspedīcijā, sākumā par vecāko strādnieku, tad par meža tehniķi un taksatoru.»
Spilgtas epizodes jubilārs saglabājis par pēcrevolūcijas juku laiku. 1918. gadā brīvprātīgi iestājies kara skolā. Ilgi nemācījies, jo nosūtīts uz fronti – robežsargu divīzijā. Igaunija, Petrozavodska, Murmanska – galvenie pieturpunkti. Piedalījies poļu karā, kur ticis kontuzēts.
«1941. gadā, kad vācieši okupēja teritoriju līdz Ļeņingradai, daudzi evakuējās. Es paliku, kaut arī nebija, kur strādāt. Vācu «virtšaftkomandantūrai» bija vajadzīgi mērnieki. Pieteicos un dabūju darbu. Kad vācieši atkāpās, mani paņēma līdzi. Saimnieciskās komandantūras priekšnieki aizbēga uz Vāciju, mūs, strādniekus, arī veda, bet tālāk par Bausku netiku.»
Latvijas posms sācies ar dienestu Jelgavas meža kombinātā. Vēlāk pārcelts darbā uz Meitenes staciju koksnes pārkraušanas bāzē. «Tur bija augstas prasības par kokmateriālu kvalitāti un šajā jomā es biju speciālists,» atceras Sergejs Oļehnovičs.
Ģimene
Jubilārs ir divreiz precējies. Lugas apriņķī saticis pirmo mīlestību Jeļizavetu. Nodzīvojuši kopā vienpadsmit gadu. Piedzimuši divi puikas. Abi dēli dzīvojot Pēterburgā. Sarakstoties ar vecāko – Valerianu. Kaligrāfiski iestrādātais simtgadnieka rokraksts pārsteigtu jebkuru skolotu mūsdienu «skribelētāju».
«Judīti sastapu, kad septiņus gadus jau biju atraitnis,» vēl kādam mūža posmam pieskaras jubilārs. «Ar viņu man arī ir divi dēli – Andrejs un Haralds. Ar sievu nodzīvojām kopā 40 gadu. Es viņu ļoti mīlēju un nevaru aizmirst. Kad viņa pirms vienpadsmit gadiem nomira, pusi prāta zaudēju. Vēlāk tas atgriezās, bet ne viss.»
Brīnumu nav
Protams, neizpaliek jautājums: kur ir tik ilga mūža noslēpums? «Nekā brīnumaina nav,» apgalvo simtgadnieks. «Zāles nekādas nelietoju. Pat tad, kad biju ar tīfu slims, ne. Dakterus nesaucu un pie viņiem neeju. Lai cilvēks būtu vesels, vajag mazāk ēst, mazāk dzert alkoholu un pavisam nesmēķēt.» Vēl viņa spēkos ir ik pavasari uzrakt ģimenes dārziņu un ik dienu mērot ceļu līdz savai «būdiņai» netālu no Mūsas. Un vēl kāds ilga mūža priekšnosacījums ir vecā vīra stāsta caurausts: vedekliņa Sarmīte – «mans eņģelis».
