Bauskā 15. jūlijā sastapās tās meitenes un puiši, kuri šeit pirms 50 gadiem bija saņēmuši pilsētas vidusskolas diplomu. Absolventi cits citu nebija redzējuši pusgadsimtu.
Bauskā 15. jūlijā sastapās tās meitenes un puiši, kuri šeit pirms 50 gadiem bija saņēmuši pilsētas vidusskolas diplomu.
Absolventi cits citu nebija redzējuši pusgadsimtu. Tāpēc tiekoties un apkampjoties, bez kautrēšanās tika taujāts skolas biedra uzvārds.
Sāpīgā izlaiduma diena
Par sastapšanos jāpateicas salidojuma organizētājam baušķeniekam Ivaram Bērziņam. Jau maijā viņš sācis skolas biedru meklēšanu. 1. vidusskolas arhīvā izdevies uziet 1950. gada atestātu saņēmēju sarakstu. Tajā reģistrētie vairāk nekā simt uzvārdu meklēti, pārlūkojot ne tikai Rīgas, bet arī daudzu Latvijas rajonu telefongrāmatas. Ielūgums uz salidojumu nosūtīts 83 skolas biedriem, ieradušies bija 52. Ivars Bērziņš rēķina, ka tas esot labs rezultāts – 62 procenti no visiem, kuri vēl ir dzīvi.
1950. gadā Latvijā notikusi kārtējā izglītības reforma. Tāpēc skolu beigušas divas 12. un divas 11. klases, pavisam 105 jaunieši. Togad augstskolās bijis neiedomājami liels konkurss. Ivars Bērziņš atcerējās, ka pēdējā skolas gada pavasarī vairāki audzēkņi apcietināti un izsūtīti par piedalīšanos pretošanās kustībā. Divus čekisti «paņēmuši» tieši izlaidumā, kad visi jau pulcējušies zālē, lai saņemtu diplomus. Daži skolas biedri pārgājuši uz vakarskolu, viņu vecāki bija izsūtīti, nācās strādāt. Citi bijuši pāraudži, viņiem skološanos kavējis karš. Skola daudziem kļuvusi par mājām, klases biedri aizvietojuši ģimeni.
Vistālāk no Latvijas – Amerikā – pašlaik dzīvojot skolas biedre Sāra Taube. Pēc izsūtījuma Sibīrijā tur savu dzīvi iekārtojis Andrejs Vītelis. Viņi uz salidojumu nebija ieradušies. Toties bija atbraukuši Latvijā pazīstami zinātnieki, brāļi Uldis un Jānis Lielpēteri.
Uzvirmo prieks
No vidusskolas gadiem un arī no izlaiduma nav saglabājusies neviena klases fotokartīte. Ir tikai uzņēmumi no Dziesmu svētkiem, kuros koris piedalījies kopā ar tolaik jauno skolotāju Kārli Hammeru. Pēdējā sastapšanās ar diriģentu notikusi šajā pavasarī, izvadot viņu uz mūža mājām, atcerējās Ivars Bērziņš.
Skolas biedru pulcēšanās vieta bija Bauskas pamatskola. Kāpēc? Par to «Bauskas Dzīvei» stāstīja viens no salidojuma gaidītākajiem ciemiņiem – toreizējais 11.b klases audzinātājs, fizikas skolotājs Raimonds Kārklītis.
– Esmu būvnieks un vairāk neesmu skolā strādājis kā trīs gadus kopā ar šiem jauniešiem. Ēka, kurā tagad atrodas vidusskola, vēl nebija atjaunota pēc kara. Mācības notika pamatskolā Rīgas ielā, kur vēlāk atradās internāts, arī citās telpās. Īsti neatceros – divās vai trijās maiņās mācījāmies, bet reizēm stundas sākās vakara tumsā. Vēlāk strādāju toreizējā remontkantorī un piedalījos arī vidusskolas atjaunošanā. Nu jau man ir 85 gadi, bet strādāju joprojām – Rīgas Restaurācijas pārvaldē. Jūtos možs un priecājos, ka, rīkojot salidojumu, mani atcerējās un uzmeklēja. Ar ziediem esmu apdāvināts kā iesvētāmā meita.
Gaisma jau svīda, kad šķīrās kādreizējie skolas biedri. Daudz dziedāts, cilātas atmiņas par visu, kas kopā piedzīvots, atklāts, kā klājies pēc tam, kurp aizvedušas mūža gaitas. Atvadījušies ar vēlmi sanākt kopā vēl, katrā ziņā drīzāk nekā pēc 50 gadiem. Kļūstot vecākiem, šādi saldi smeldzīgi, aizkustinoši mirkļi ir arvien nepieciešamāki, atzina Ivars Bērziņš.
