Turpinām iztirzāt tēmu par nesaprašanos. Izlasot Karīnas vēstuli «Mamma mani nesaprot…», secināju – tieši tāda pati kā mana meita.
Turpinām iztirzāt tēmu par nesaprašanos.
Izlasot Karīnas vēstuli «Mamma mani nesaprot…» (14. jūlija numurā, 8. lappusē, rubrika «Laimes atslēdziņa»), secināju – tieši tāda pati kā mana meita. Kad mājās kaut kas jādara, tad maziņa, bet kad jāiet uz diskotēku un jādzer alus – liela. Pēc jaunietes domām, vecākiem jāstrādā un jānodrošina meitai mierīga dzīve. Viņa gultu var neklāt, jo tāpat taču vakarā jāiet gulēt.
Patiešām, mātei nagu un matu lakas nevajag, ja jāstrādā dārzā. Tas būtu tas pats, kas samta kleita mēslu talkā. Meitenei ogas lasīt riebjas, bet vai ievārījums ziemā neriebjas? Ja reiz nespēj strādāt un nest mājās latus, tad vismaz varētu palīdzēt ikdienas darbos. Ja ģimenē ir vairāki bērni un visi tādi, tad jau vecākiem tā ir īsta katorga.
Karīna uzskata, ka viņai ir tiesības, bet nav nekādu pienākumu. Kāda gan izveidosies dzīve, ja Karīna dabūs tādu vīru, ar kuru varēs papļāpāt un uzpīpēt, bet strādāt negribēs ne viens, ne otrs?
Manuprāt, mūsu meitām pēdējais laiks kļūt pieaugušām. Ja dzīvo pie vecākiem, tad jāievēro viņu prasības un jāpalīdz. Ja negrib būt atkarīga no vecākiem, jāizvēlas – jādzīvo sava dzīve, jāstrādā, jāpelna, tad varēs tērēt, kā grib. Varēs pirkt lakas, aliņu, cigaretes, gultu neklāt un televizoru skatīties, līdz tas pārkarst. Atliek tikai visu to nopelnīt un sagādāt pašai.
I. B., meitu māte Bauskā
