Tagadējais lielais Vecsaules pagasts veidojies no vairākiem mazākiem un pašlaik aizņem vairāk nekā 16 tūkstoš hektāru.
Tagadējais lielais Vecsaules pagasts veidojies no vairākiem mazākiem un pašlaik aizņem vairāk nekā 16 tūkstoš hektāru. Pēdējos trīs gadu desmitus vecsauliešiem bijuši divi ilggadēji līderi. No 1972. līdz 1991. gadam par ciema un pagasta priekšsēdētāju strādājis Miervaldis Andrušēvics, pēc viņa līdz šim laikam darbu turpina Juris Cielavs.
Kaut arī Vecsaules pusē nav Zemgales novadam raksturīgās auglīgās zemes, iedzīvotāji visvairāk nodarbināti lauksaimniecībā, pavisam maz attīstījusies citu veidu uzņēmējdarbība. Pagasts ir bagāts ar trim skolām un četrām baznīcām, ar vairākiem neparastiem kultūrvēsturiskiem objektiem, kas apkaimei piešķir īpašu starojumu. Darbojas trīs bibliotēkas.
Visa dzīve vienā pagastā
Pašvaldībā bez šaubīšanās ieteica, ka pagastam veltītajās divās laikraksta lappusēs noteikti vietiņa jāatvēl Miervaldim Andrušēvicam. Vecsauliešu lauksaimniecības organizators Viktors Pudāns atgādināja, ka ļaudis pie ciema priekšnieka gājuši kā pie mācītāja, kuram mēdz izteikt un uzticēt visu.
Andrušēvicu dzimtas māju slēpj sakuplojuši koki, šeit, «Zullenos», ritējis viss Miervalža mūžs. Pagalmā slejas karoga masts un svinamās dienās tajā plīvo draugu dāvinātais Latvijas karogs. Saimnieks domīgs bilst, ka Atmodas sākumā valsts simbolu dabūt nevarējis. Vai tagad ir daudz sētu, kur tam ierādīta goda vieta?
Vecsaules iedzimtajam M. Andrušēvicam «Bauskas Dzīve» jautāja, kādas īpašības raksturīgas vietējiem ļaudīm? Uzrunātais nedomā ilgi: «Īstie vecsaulieši ir godīgi darba cilvēki, prot labi sadzīvot. Viņi nav uzpūtīgi, lepni un kašķīgi. Mūsējie vienmēr kopuši zemi, viņu vidū tikpat kā neatrast tirgotājus.»
Bijušais pašvaldības saimnieks glabā daudz gaišu atmiņu. «Ciemā un pagastā nostrādātos gadus skaitu par dzīves interesantāko laiku. Tik daudz cilvēku bija jāuzklausa, spēju viņiem palīdzēt arī. Visādi gāja. Nikna sieva man pat lika meklēt pazudušu vīru pie veikala «Lāsīte» Bauskā…»
Vecsaulē izdevušās sirsnīgas laulību ceremonijas. Šeit vēlējušies reģistrēties pāri no citiem pagastiem un Bauskas. Mūžībā aizgājušais «Uzvaras» priekšsēdētājs Ivars Jansons un viņa kundze Ērika «jā» vārdu devuši Vecsaulē. «Laikam jau bijām savādāki un patikām, citādi taču pie mums nebrauktu,» tā M. Andrušēvics.
Sēdot zem «Zullenu» kastaņas, labi raisās domas un valodas. Arī par īpašo Miervalža spēju – prast mierināt cilvēkus dzīves skumjākajos brīžos. Viņš lēš, ka jau ar četriem cipariem būtu rakstāms paša vadīto sēru ceremoniju skaits. Atkal no jauna tiek meklētas piemērotākas dzejas un sakāmais, jo ir viena vēlēšanās – būt patiesam. Vai gan citādi tādā brīdī drīkst…
Mūžīgs optimists
Vecsaules pagastā ir vairākas populāras zemnieku saimniecības, taču šoreiz tika meklēti tādi saimnieki, kuri strādā neatlaidīgi, klusi, it kā citiem nemanot. Dzimtas saknes viņiem meklējamas savā pusē, šeit viņi arī turas. Jānis Visockis sevi dēvē par mūžīgo optimistu, kurš velk vezumu un pasmejas. Kopā ar ģimenes vienīgo vīrieti mājās «Gali» saimnieko zemnieka māmuļa Anna, sieva Sandra, viņiem piepalīdz trīs meitas – Renāte, Inga un Santa. Katram atrodas savs darāmais, un tādēļ Jānis dziļdomīgi secina – bezdarbnieki ir tāpēc, ka viņiem darba nevajag… Viņš sagādājis tehniku, lai apkoptu 60 hektāru graudaugu. Arī Sandras darba solis cūku novietnē ir atvieglots. Prātā jauni plāni par graudu tīrīšanu, kaltēšanu un glabāšanu savās mājās. Cik rocība atļauj, tā saimnieko. Atsperties palīdzējis Krājbankas kredīts.
Kaimiņi zina, ka Jānis viņiem palīdzēs. Kaut arī kombains ir vecs un uz tā vēl saskatāmas kolhozu laikā uzkrāsotās zvaigznītes (viena par katrām simt tonnām), zemnieks akurāti nopļauj ne tikai savus laukus. Šogad labi padevušies ziemas kvieši, un Jānis ar labību saista lielākās cerības.
Krustcelēs stāv «Poteri»
Metot loku no Vecsaules uz Jaunsauli un braucot taisnāko ceļu uz Ozolaini, var nokļūt pie mājām «Poteri». Arī tā ir īpaša vieta, kur jau ceturtajā paaudzē aug Rutkovsku Jāņi. Ģimenes jaunākais latviskā vārda nesējs mācās Ozolaines pamatskolā, tēvs Jānis kopā ar kundzi ir pieņēmuši lauku ikdienu. J. Rutkovskis savulaik strādājis Ceļu pārvaldē un profesiju mantojis no tēva, bet pārmaiņu laikā darbs bija jāzaudē. Iztikas avots atrasts lopkopībā, tādēļ Aija Rutkovska teic: «Gotiņas mums ir galvenais.» Vīri gādā par ganībām un barību, saimniecei ir savi pienākumi. Bet visiem kopā vēl kāds cits skaists darbs – «Poteru» daiļdārzs.
To var pamanīt katrs braucējs, kas ceļu krustojumā aiz Ozolaines nogriežas uz Skaistkalni. Nav neviens diplomēts daiļdārznieks aicināts veidot projektu. Idejas Aija gūst no žurnāliem, kā arī klausa pašas izjūtai. Ja kas nepatīk, tad izrok un pārveido. Interesantu formu skujeņus Rutkovski atveduši no Kalsnavas, kur strādā novadniece Aija Kaškure. «Poteros» ir stabils ritms, kas saskaņojas ar pašu rokām radītu skaistumu. Tam visu laiku vajag turpinājuma – pļavā jau atkal iekārtota vieta jaunam zālienam.
Dievkociņi sargā mājas
Pagasta apceļojuma laikā sastaptie vecsaulieši priecēja ar labdabību. Neviens negaudās, ka ir grūti. Jānis Zemļinskis simt gadu vecās Līkumu mājas pagalmā, no žurnālistiem atvadīdamies, sacīja: «Te mums ir sava paradīzīte….» Viņa kundze Ingrīda papildināja: «Nevaru pat iedomāties dzīvi citur vai pilsētā.»
Zemļinski pārdomājuši, ka nav vērts simtgadīgo ēku atjaunot. Droši vien saglabāsies dievkociņu krūmi, kurus sensenis dēstot mēdza domāt par mājas sargāšanu no visa ļaunā. Vecā sēta ir sakārtota pēc saimnieku vajadzības. Jānis izveidojis bišu dravu, kas dod ģimenei ienākumus. Saimniecības ēka piemērota šai nodarbei. Sava vieta ir aitu novietnei. Saimnieks atceras, ka arī viņa vecāku mājās vienmēr bijušas aitas un bites, – ar tām varot labi saprasties. Dravnieka darbos palīdz dēli, visvairāk medus dienās, kad jāatvāko šūnas un jāgriež sviede.
Jānis uz Vecsauli pārcēlies no Stelpes, Ingrīdai Zemļinskai dzimtas saknes atrodamas Ozolaines pusē. Dzīvesvietas agrāk palaikam mainījušās, bet pēc visiem līkločiem bijis lemts atgriezties senču pagastā. Mājās viņa dzird skanam bišu dziesmu, bet darbavietā, Ozolaines pamatskolā, jāklausās citās melodijās. Skolotāja pasniedz muzikālās audzināšanas stundas. Viņa vada arī apvienoto Vecsaules un Skaistkalnes pagasta kori, kuram aizritējusi pirmā sezona. Ingrīda priecājas, kā lauku sievietes, kopā sanākot un dziedot, atraisās, atklāj sevi gluži citādāk nekā ikdienā. Šosestdien koris piedalīsies Jāzepa Vītola atceres dienā Gaujienā.
Palīdz rast gara spēku
Vecsaules pagasta tradīcijas veidojušās un grupējušās konkrētajās apdzīvotajās vietās. Sava kultūrvide tiek uzturēta Vecsaulē, Ozolainē un Jaunsaulē. Tas nav tik vērienīgi, kā bija agrāk, kad brīvā laika nodarbes finansēja arodbiedrība un kopsaimniecības. Vecsauliešiem ir savs amatierteātris (talantīgā režisore Gunta Siliņa), jauniešu teātra grupa, koris, deju kopa, folkloras ansamblis (ilggadēja tradīciju kopēja Ināra Grēniņa), divi pensionāru klubi. Amatiermāksla aktīvi izvērsta arī skolās.
Divās katoļu un divās luterāņu draudzēs regulāri notiek dievkalpojumi un citas garīgās ceremonijas. Atjaunoti luterāņu dievnami.
Sociāli sarežģītais laiks daudzos vecsauliešos dzēsis optimismu. Bet pašu labā griba arī vajadzīga, lai gūtu piepildījumu. Vecsaules pagastā ir pietiekami daudz ģimeņu un sētu, kurās prot strādāt un dzīvot.
fakti
Iedzīvotāju skaits
2000. gada 1. janvārī – 2428, t. sk. darbspējīgā vecumā – 1395, bezdarbnieki (reģistrēti) – 81, bezdarbnieki (faktiski) – 164, bērni un skolēni (līdz 14 gadu veci) – 579, pensionāri – 454.
Pagasta apdzīvotākās vietas
Vecsaule – 417, Ozolaine – 332, Jaunsau- le – 236, Mēmele – 169.
Saimnieciskā darbība
Lauksaimniecībā izmantojama zeme – 9867 hektāri, no tiem 6866 hektāri meliorēti. Meži – 3686 hektāri.
Pagastā ir 675 zemnieku saimniecības, pavisam 1661 zemes lietotājs. Galvenās nozares – piena un gaļas, graudu ražošana, dārzeņu audzēšana.
SIA «Liene» un «Tūjas» nodarbojas ar tirdzniecību. Daudz vecsauliešu darbu sameklējuši ārpus pagasta.
13. gadsimta kaujas vieta
Vecsaules vārdu vēsturnieki saista ar slaveno Saules kauju, kas notikusi 1236. gada 22. septembrī, kad zemgaļu un lietuvju apvienotie spēki iznīcinājuši Zobenbrāļu ordeņa kaujiniekus. Cīņas esot notikušas Vecsaules tuvumā – pļavā starp Čapānu mājām un Lielo brasu Mēmelē, pār kuru vedis senais ceļš no Lietuvas. Pēc kaujas radies piecus hektārus liels senkapu lauks pie Čapānu mājām, tas atzīts par valsts nozīmes arheoloģijas pieminekli, kas daļēji ir izpētīts. (Vēsturniekiem ir divi viedokļi par Saules kaujas vietu, tiek arī uzskatīts, ka tā risinājusies Lietuvā pie Šauļiem.)
Pie Saules strauta ietekas Mēmelē atrodas otrs valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis – viduslaiku kapi, tā sauktais Baznīcas kalns. Tur 16. gadsimta 60. gados uzcelta pirmā koka baznīca. Mūra svētnīca uzbūvēta tikai 1837. gadā.
Otrā pasaules kara laikā, 1941. gada augustā un septembrī, Vecsaules silā tika iznīcināti vairāk nekā 2000 Bauskas un apkārtējo ciemu iedzīvotāju, galvenokārt ebreji. Šajā vietā izveidots apjomīgs dolomīta piemineklis.
P. S. Paldies Vecsaules pašvaldībai par atsaucību un pārdomātu materiālu atlasi publikācijas sagatavošanā.
