Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas par nozīmīgu mūsu valsts problēmu ir kļuvis satiksmes ceļu stāvoklis.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas par nozīmīgu mūsu valsts problēmu ir kļuvis satiksmes ceļu stāvoklis.
Publikācijā – par to, kā šos jautājumus risināja pirms 80 gadiem.
Konstatē caurumus braucamajā daļā
1920. gadā beidzās Brīvības cīņas. Pēc daudzu gadu karadarbības satiksmes ceļu, transportlīdzekļu un sakaru sistēmas stāvoklis bija ne tikai neapmierinošs, bet pat katastrofāls. Lai gan līdzekļu trūka, tika darīts viss, lai šīs nozares sakārtotu.
Lielākās problēmas sagādāja sagrautie vai tuvu sabrukšanai esošie tilti. 1920. gada februārī tika konstatēts, ka uz Bauskas–Rīgas ceļa starp Iecavu un dzelzceļa līniju diviem maziem tiltiņiem ir caurumi braucamajā daļā. Tajā pašā laikā cēla tiltu pār Misu pie Bružu mājām.
Dramatiska situācija bija izveidojusies uz vecā Žeimes ceļa, jo tilts pār Īslīci vairs nebija lietojams. Tālab Jelgavas–Bauskas apriņķu ceļu un būvju pārvalde 5. jūnijā mūsu apriņķa valdei rakstīja, lai uzdod Bornsmindes (Īslīces) pagasta valdei izdarīt tilta, kas atrodas pie Baķu kroga, nostiprināšanu līdz pārbūvei. Savukārt 14. jūnijā sašutušie īslīcieši raksta: «Bornsmindes pagasta valde ir neizprašanā, kā tilts ir nostiprināms bez pārbūves, jo viņš atrodas pašlaik tādā stāvoklī, ka var kuru katru brīdi iegāzties. Tas ir galīgi sapuvis, un tādēļ lūdz apriņķa valdi dot attiecīgai iestādei rīkojumu nekavējoši stāties pie pārbūves.»
Ar to šī lieta nebeidzās. Augustā tilta jaunbūves izmaksas tika novērtētas par 28672,60 rubļiem, bet darbi vēl nesākās. Oktobrī konstatēja, ka til- ta būve «pie tagadējām cenām izmaksātu apmēram 44000 rubļu, un nav izslēgta varbūtība, ka līdz būves darbu iesākšanai darba algas vēl jāpaaugstina, kādēļ līgums par tilta būves izvešanu nevar tikt noslēgts par noteiktu summu». Īslīces pagasta iedzīvotāji pie jauna tilta 1920. gadā tā arī netika, jo iestāžu sarakste par šo jautājumu turpinājās vēl nākamā gada sākumā.
Policists noslīcina dokumentus
Tas nebija vienīgais satiksmi apdraudošais tilts Bauskas apriņķī. Kā kuriozu var minēt Misas pagasta policijas kārtībnieka taisnošanos, dokumenta nozaudēšanā vainojot… tiltu. Ziņojumā rakstīts: «Bauskas apriņķa priekšnieka palīgam 2. iecirknī. Ziņoju, ka 10. augustā šajā gadā, braucot man pār Misas upes tiltu pie Vecmuižas (Vecumnieku) pagasta Kankaru mājām, zirgam sabīstoties, rati noskrēja no tilta, kurš pēdējais ir bez margām un no lielinieku laikiem jau pa pusei sadedzināts, kur man līdz ar ratiem iekrītot upē, pazaudēju savu tašu līdz ar priekšrakstu zem nr. 838, dēļ pasludināšanas Ludvigam Jansonam, ka tam netiek izsniegta ieroču atļauja.»
Tiesājas par piederību
Līdz tiesai nonāca Bauskas pilsētas un apriņķa valdes nesaskaņas par Mūsas un Mēmeles tiltu izmantošanu. Apriņķa valde rakstīja sūdzību Jelgavas apgabala ceļu pārvaldei, ka Bauskā ir trīs tilti. Pār Mūsu celtais tilts ticis finansēts par Kurzemes guberņas naudu, un tas pirms kara bijis bez maksas. Senāk pilsēta uzturēja tikai Plosta tiltu pār Mēmeli, par kuru saņēma maksu. Vācu okupācijas laikā izbūvēts otrs tilts pār Mēmeli. «Tagad pilsēta ņem maksu par visu tiltu lietošanu, lai gan to būvē un remontos naudu nav ieguldījusi. Pagastu iedzīvotāji protestē, bez tam katra tilta tikai viens gals atrodas uz pilsētas zemes, bet otrs – Bauskas pagasta, respektīvi, apriņķa teritorijā, tad jau maksa par tilta lietošanu būtu jādala uz pusēm.» Tolaik pilsēta ņēma naudu – 25 kapeikas par pajūgu. Bauskas pretargumenti bija tādi, ka Plosta tilts dodot pilsētas budžetā septīto daļu no budžeta ieņēmumiem, ko izmantojot slimnīcas un skolu uzturēšanai. Ja par otra Mēmeles tilta lietošanu neņemtu maksu, tad ar Plosta tiltu vairs neko nevarētu nopelnīt. Šīs nesaskaņas viena gada garumā tika risinātas dažādās tiesu instancēs līdz pat Latvijas senātam.
No cilvēka un sīklopa – pusrubli
Tā kā tiltu tolaik nemaz tik daudz nebija, tad pār lielākajām upēm darbojās pārceltuves. Piemēram, Mežotnes pagastā darbojās divi prāmji – Lielupē pie Mežotnes pils un pie Grāvendāles. 1921. gadā tur pārcelšanas maksa automašīnai bija 25 rubļi, divjūgam – pieci rubļi, vienjūgam – trīs rubļi, velosipēdam – viens rublis, cilvēkam – 0,5 rubļi, liello- pam – viens rublis, sīklopam – 0,5 rubļi.
