Kas notiek Latvijas hokeja izlasē: intervija ar Latvijas Hokeja federācijas vadītāju Kirovu Lipmanu.
Kas notiek Latvijas hokeja izlasē: intervija ar Latvijas Hokeja federācijas vadītāju Kirovu Lipmanu. «Tie spēlētāji jau ir ļoti jūtīgi. Tik daudz kaloriju ir jāatdod. Tā vaina bija tikai trenerī. Ar visiem puišiem bija noteikti jāstrādā, un nevarēja tā vienkārši pateikt – ja negribi, nespēlē. Vai – ja tu esi vecs, tad tu nevari vairāk spēlēt. Kā man – arī ir sāpīgi, es nekad nesaku, cik man gadu.» Numura tēma: nafta – bailes un cerības. «Trešā mēneša beigās šeiha brālis, neveiksmīgi mēģinot aizsmēķēt opija pīpi, paklupa un uzliesmoja kā debesīs skrienoša gaišzila lāpa. Vienā acumirklī no viņa pāri bija palikusi tikai gredzenu un kaklarotu čupiņa. Kopš šī noslēpumainā notikuma ir pagājis tūkstoš gadu, bet pār pasauli joprojām valda trīs dēmoni, kas pazudināja nelaimīgo jaunekli – sekss, narkotika un nafta.» Skaistie stāsti: detektīvrakstnieks Grigorijs Čhartišvili par slavenu cilvēku pašnāvībām. «Paralizēto Fonvizinu vadāja ratiņos,» stāsta Mihails Zoščenko, «turklāt viņš ne vienreiz vien pavēlēja sulainim apstādināt ratiņus krastmalā pie Zinātņu akadēmijas. Kad studenti nāca ārā no universitātes, Fonvizins viņiem māja ar roku un sauca: «Nerakstiet, jaunie ļaudis, nerakstiet! Re, ko ar mani izdarīja literatūra.»» Dzejnieks Uldis Bērziņš ceļo uz Kaukāzu, lai satiktu savus draugus, kas ienīst viens otru. «Tas čekistu cūka Alijevs visos amatos sadējis savu Nahičevānas mafiju! Kad viņš atšaus ķepalas, mēs tos visus defenestrēsim (nogalināsim, izgrūžot pa logu vai nosviežot no balkona).» Aspazijas radiniece: saruna ar Ilgu Kreitusi. «Vulfsons 1940. gadā nekādi nevarēja sēdēt laivā Lielupes vidū, jo viņš dienēja Rēzeknē, un, cik es zinu, vismaz šobrīd Lielupe Rēzeknei cauri netek. Ziniet, man ir ļoti grūti lasīt memuārus un klausīties cilvēkus par 40. gadu. Neviens no viņiem nav godīgs.» Nepiespiesta saruna ar vīriešiem, kuri tēlo tikai sievietes. «Madonna reiz teikusi, ka viņai patīk savas rokas, bet nepatīk kājas, ziniet – es viņai piekrītu, viņai rokas tiešām ir skaistas, bet kājas… Nu, kājas tā, bet nevajag publicēt, jo tad mēs ar Madonnu sastrīdēsimies.»
