Armands Skudra ir baušķenieks, mācījies Bauskas pamatskolā, pašlaik strādā par masieri. Šo amatu viņš trīs gadus apguvis Ziemeļkaukāza kūrortpilsētā Kislovodskā.
Armands Skudra ir baušķenieks, mācījies Bauskas pamatskolā, pašlaik strādā par masieri. Šo amatu viņš trīs gadus apguvis Ziemeļkaukāza kūrortpilsētā Kislovodskā. Tā ir speciāla skola 1. un 2. grupas redzes invalīdiem. Lai tur iestātos, bija jāiziet ļoti stingra ārstu komisija. Masierim jābūt labai veselībai, stiprām un jutīgām rokām. Mācības Kislovodskā tika beigtas 1993. gadā, atestātā tikai labs un teicams vērtējums. Armandam Skudram ir vairāki sertifikāti, kas ļauj veikt dažādus masāžas veidus. Pacientu viņam netrūkst, ļoti daudzi veltījuši sirsnīgus vārdus Armanda spējām. Viņš strādā ne tikai Bauskā, bet brauc arī uz pagastiem.
Pusaudža gados Armands Skudra zaudēja redzi. Tomēr arī tagad viņš pasauli skata krāsainu. To viņš izjūt, saklausa, nezināmo iztēlojas bagātajā fantāzijā.
Sava krāsa ir zāles stiebram rīta rasas pļavā, sava skaņa puiku soļiem uz pagalma asfalta, sava attieksme ir katram cilvēka pateiktam vārdam.
Nauda dzīvē nav galvenais
Masiera darbu Armands pilda, protams, lai pelnītu iztiku, bet ne tikai. Nauda šajā procesā ir sekundārais. Daudz nozīmīgāka ir sasaiste ar dzīvi. Cilvēki ir ļoti dažādi, daudzi no viņiem ir depresīvi. Viņi nekādi nespēj sevi sabiedrībā apliecināt, tāpēc ir ļauni, ar visu neapmierināti. Armands strādā ar viņiem, uzklausa, cenšas nomierināt. Palīdzot citiem, rodas gandarījums un jēga savam darbam.
Patīkami kontaktēties ar gaišiem cilvēkiem. No viņiem var paņemt saulainu skatienu uz pasauli, dzīvesprieku, zināšanas. Lai spētu saprasties ar zinošiem cilvēkiem, pašam daudz kam jāseko līdzi, jālasa, jāmācās. Tikai tā Armands var apliecināt savu uzskatu, ka cilvēkam ir jāgūst gandarījums darbā.
Prakses sākumā diskusijās viņš bieži vien runājis pretī, pat strīdējies ar pacientiem. Bet tas nenāk par labu ārstēšanas procesam. Tagad Armands kļuvis savaldīgāks. Ja kādreiz uzskati nesakrīt ar pacienta viedokli, viņš klusē, skaļi neiebilst.
Jūt līdzi grāmatu varoņiem
Agrāk Armands pasauli skatījis ar acīm, tagad to uztver ar dzirdi un sajūtām. Viņam ir ļoti dzīva iztēle, saglabājušies spilgti bērnības iespaidi. Lasot grāmatas, Armandam izdodas atslēgties no šīs pasaules, izdzīvot literāro varoņu likteņus, smieties viņu smieklus, kopā skumt.
Braila rakstā grāmatu nav daudz, tās viņš izmanto mazāk, bet ļoti daudz tekstu ir ierunāti audiokasetēs. To klausīšanās Armandam arī ir lasīšana. Daudz ko priekšā izlasa māsa, paziņas, dažreiz pacienti ierunā tekstus kasetēs.
Pašlaik Armanda grāmatu plauktā ir Artura Heilija romāni. Tajos spraigs sižets, tekstos daudz izziņas informācijas. No agrāk lasītā spilgti atmiņā palicis Ernesta Hemingveja «Pāri upei koku paēnā». Sekli šķiet Viļa Lāča darbi, ja nu vienīgi «Zvejnieka dēls» un, protams, ārpus visa – «Vanadziņš». Dzejā skaistumu un tēlainību Armanda iztēlē uzbur Aleksandra Čaka vārsmas, japāņu haikas un Rabindranata Tagores lirika.
Īpašumā visi «The Beatles» skaņdarbi
Apkārtni Armands izbauda arī skaņu pasaulē. Viņam ir plaša mūzikas ierakstu kolekcija. Starp kompaktdiskiem nav lētu viendienīšu. Armands klausās pasaules džeza, vijoļmākslas vai klasiskās mūzikas skaņdarbus. Viņam ir pilnīga «The Beatles» kolekcija, bija laiks, kad viņš atzina vienīgi «Led Zeppelin» vai «Pink Floyd» mūziku. Noskaņu brīžos Armands klausās elektronisko mūziku «Enigmas», Kitaro izpildījumā. Melnādaino mūziķu balss nenoveco, uzskata Armands, tāpēc viņam joprojām neapnīk Lūisa Ārmstronga tembrs.
Laika ritumu nosaka cilvēks
Mūzikā, grāmatās aizrit Armanda brīvais laiks. Bet ar šīm nodarbēm vien to aizpildīt nevar. Armands ir pārliecināts, ka laiks iet tik ātri, cik aktīvi cilvēks dzīvo. Lai dienas neritētu gausi un vienmuļi, pēdējā laikā Armands tām radis piepildījumu aktīvā rīcībā. Pērn viņš iepazinās ar Latvijas Invalīdu kluba vadītāju Rihardu Vālandu. Viņu draudzība Armandu ievilinājusi dažādās izdarībās. Gribējās teikt neprātīgās, bet varbūt precīzāk būtu – savu prātu, drosmi un gribasspēku apliecinošās.
Bez uztraukuma lec ar gumiju
Armands ir lēcis ar gumiju no gaisa trosu vagoniņa Siguldā. Tas, atklājas, ir pavisam vienkārši. Nevajag neko domāt, uztraukties. Jāpieiet pie vagoniņa vaļējām durvīm, jāpaskatās lejup, jāsper solis un jāļaujas brīvam lidojumam. Kritiena izjūta un azarts – tās ir emocijas, kuras nevar iegūt, masējot pacientus vai mūziku klausoties. Pagājušajā ziemā Armands piedalījās «Apollo» spēlēs un nobrauca pa bobsleja trasi.
Jāpalīdz piepūst prezervatīvus
Šīs vasaras nogalē Armands Skudra gatavojas kādam savdabīgam braucienam. Tas būs ceļojums ar plostu pa Baltijas jūru. Tikai šis nebūs parasts plosts, virs ūdens to turēs 20 tūkstoš piepūstu firmas «Life Style» prezervatīvu. Armandam tagad rūp, kur sameklēt palīgus, kas mazos gumijas nieciņus līdzētu piepūst. Neparastām izjūtām tiks piešķirta īpaša stila nokrāsa, jo ar parastu plostu var braukt jebkurš. Tas ir azarts, vēlme sevi apliecināt. Tāpat kā sēdēšana pie automašīnas stūres. Pēc brauciena ar vieglo auto pa lauku ceļu Armands neatceras bailes vai satraukumu, tikai vēja pūsmu sejā un blakussēdētāja čukstus: «Nomet ātrumu!»
Aso izjūtu gamma vēl nav izsmelta. Armands noteikti lēks ar izpletni, šķels viļņus ar vēja dēli, bet pēc gadiem ir ieplānots ceļojums uz Āfriku. Tur iecerēts baudīt Kilimandžāro sniegu. Līdz tam vēl jāpagūst izlasīt Ernesta Hemingveja slaveno romānu.
