Latvijas Alpīnistu savienība no 17. jūnija līdz 9. jūlijam organizēja ekspedīciju uz Pireneju augstāko virsotni Aneto (3404 metri).
Latvijas Alpīnistu savienība no 17. jūnija līdz 9. jūlijam organizēja ekspedīciju uz Pireneju augstāko virsotni Aneto (3404 metri).
No 49 dalībniekiem virsotnē uzkāpa tikai 23, arī baušķeniece Gunta Meldere. Piedāvājam viņas piezīmes.
23. jūnijs
Ir Līgo diena, bet latvieši centīgi kāpj kalnos. Kāpjam pa kalna asfalta ceļu apmēram pusotru stundu pilnīgā miglā, līdz pakāpeniski izraujamies no lietus mākoņiem. Muguras spiež 20 kilogramu smagās mugursomas. Lēnām kāpjam pa stāvu sniega taku augšup. Pazeminātais atmosfēras spiediens un nelielais skābekļa daudzums sāk atņemt spēkus, rada nogurumu, jūtams izsalkums un slāpes. Dažiem sāp galva. Atpūšamies, tad turpinām kāpienu. Esam pie Rolanda lūzuma. Stāvā klinšu siena atgādina Ķīnas mūri.
Cieši piekļaudamies klints sāniem, ar rokām turoties pie klintīs iecirstās ķēdes, katrs cenšas pēc iespējas ātrāk pārvarēt šo bīstamo posmu.
Pirmā nakšņošanas vieta. Esam pārguruši, tomēr vakarā sveicam Līgu ar sieru, Bauskas alu un līgodziesmām.
24. jūnijs
Pamostamies piecos no rīta un jūtam, ka šonakt ir bijusi pirmā aukstā nakts kalnos. Ir pienācis brīdis, kad par Pireneju sauli nevaram teikt neviena jūsmīga vārda. Visiem sejas apdegušas un uztūkušas. Lūpas sasprēgājušas. To dāvājusi vakardienas saule.
Grupas vadītāja Tatjana Pančuka no rīta atgādina, ka pie autobusa nonāksim tikai vēlā pēcpusdienā. Saņēmuši visus jau iedragātos spēkus, kāpjam lejup.
25. jūnijs
Pa stāviem un zemiem kanjoniem pārbraucam uz Aneto rajonu. Lai gan attālums ir tikai 104 kilometri, brauciens ilgst trīs stundas, jo atklājas, ka mūsu autobuss nav paredzēts kalnu ceļiem. Pusdienas karstumā divas stundas virzīties pa asfaltētu kalnu ceļu – serpentīnu – 37 grādu karstumā ar ļoti smagām mugursomām (pārtika četrām dienām, leduscirtņi, dzelkšņi, sistēmas, virves, karabīnes) nav nekāds joks.
Nedaudz atpūtušies, vēl divas stundas turpinām nogurdinošo ceļu kalnup. Pa labi no Refugio taka virzās gar upīti. Iet gar to kļūst arvien grūtāk, jo apvidus nelīdzenāks, klintis stāvākas. Esam pārguruši.
Nonākam pie brīnumzila kalna ezera, pie kura ceļam teltis. Ūdens ezerā dzidri caurspīdīgs, var redzēt katru akmentiņu. Vietā, kur ūdens no kalnu galotnēm ieplūst ezerā, izveidojusies desmit pēdu augsta krauja. Daži kaili peldas ledusaukstajā ūdenī.
26. jūnijs
Agrā rītā, tikko lec saule, izejam uz sniega nodarbībām. Atkārtojam drošības tehniku kalnos. Piestiprinām sistēmas, sasaitēs ejam pa stāviem klints bluķiem.
Pēcpusdienā noguruši dodamies lejup līdz nometnei, lai rītdien varētu iekarot Aneto virsotni.
27. jūnijs
Šodien ir virsotnes diena. Sākums ir tiešām briesmīgs. Stundu pirms pusnakts sākas pērkona negaiss ar šausmīgu dārdoņu un lietu. Tas pāriet pāri mūsu galvām, tad pēc stundas atgriežas ar divkāršu spēku. Zeme trīc un dreb, kalnu galotnes šķiet gāžamies ielejā. Liekas, mūs aiznesīs projām ar visām teltīm. Pamazām debesis sāk skaidroties. Pēc brokastīm ar karstu tēju, salikuši mugursomās siltu apģērbu, našķus, virzāmies pa ieleju uz augšu. Pēc pērkona negaisa uzaususi brīnišķīga, kāpienam piemērota diena.
No pārejas redzams Aneto ledājs ar garu taku sniegā, kā arī pati skaistule Aneto (3404 m). Pēc ilgstošas sniega stampāšanas nonākam pie virsotnes pakājes un apmēram vienas stundas laikā uzkāpjam pirmvirsotnes placī. Ar milzīgu piepūli četrrāpus raušamies pa aso kori uz virsotni. Katra kustība izdarāma ar alpīnista veiklību, jo itin viegli var noripot lejā. Tas, kas no malas var izlikties kā pārgalvība un neapdomība, patiesībā ir katrs rūpīgi apdomāts solis. Plkst. 11.30 esam pie klinšu bluķa uzstādītā krusta. No mūsu 15 cilvēku grupiņas virsotni sasniedz seši – Tatjana, Daiga, es (Gunta), Aleks, Baiba, Aivars.
No virsotnes paveras brīnišķīga klinšu kalnu panorāma. Kalnu grēdas ir stāvas, krietni apdrupušas. Visapkārt lieli sniega ledāji.
Nedaudz atpūtušies, ieēduši, nofotografējušies uz skaisto kalnu fona, dodamies lejup.
Trīs stundas atpakaļceļā, un pelēkās klintis, sniega klajums ir palicis virs mums. Pēc klintīm, aukstajiem vējiem, ar kūstošu sniegu zābakos atrodamies jaukā ielejā pie ezera, kas liekas paradīze.
28. jūnijs
Nometni pametam ap pulksten 13.30 un raitā tempā dodamies lejā. Šķiet, visi noilgojušies pēc kārtīga ēdamā, sapņo par augļiem. Vēlā pēcpusdienā esam pie «Hospital de Benasgue». Tā ir uzbūvēta klajumā tieši pie kalnu upītes. No visām pusēm to norobežo augsti kalni.
29. jūnijs
Rīts. Jāceļas ap sešiem, jo pēc divām stundām uz kalnu ceļa mūs gaidīs autobuss. Ātri ejot, atnākam stundu agrāk. Vārām tēju, jo ir vēss, pūš vējš. Saule vēl nav uzlēkusi. Plkst. 8 ar ovācijām sagaidām autobusu. Mūsu grupa kalnos bijusi visilgāk.
Ar kalnu tūrismu nodarbojos vairāk nekā 15 gadu, taču Aneto virsotnes iekarošana bija viena no grūtākajām un arī skaistākajām.
Kāpjot kalnos, cilvēks atbrīvo sevi no visa liekā, arī no nevēlamām domām un emocijām. Tu riskē ar dzīvību, jo atrodies it kā uz naža asmens, kur «būt un nebūt» ir tepat, tev līdzās.
Fakti
Pireneji – kalnu sistēma Eiropas dienvidrietumos – Spānijā, Francijā, Andorā – plešas no Biskajas līča līdz Vidusjūrai apmēram 450 kilometru garumā un 20 – 110 kilometru platumā.
Klimats maigs un mitrs. Pireneju augstākā virsotne Aneto atrodas Maladetas masīvā.
Labākais laiks kāpšanai kalnos ir no maija līdz septembrim.
