Šīs nedēļas pirmajās dienās Svitenes pagasta ļaudīm daba bija vēlīga. Lieli gubu mākoņi debesīs skrējās ar spēju vēju, tomēr saules vaigs nebija apmācies un labības kūlēji varēja strādāt.
Šīs nedēļas pirmajās dienās Svitenes pagasta ļaudīm daba bija vēlīga. Lieli gubu mākoņi debesīs skrējās ar spēju vēju, tomēr saules vaigs nebija apmācies un labības kūlēji varēja strādāt.
Vērojot šo rudens ražas laika ainavu Zemgales laukos, neviļus nāca prātā rakstnieces Annas Brigaderes nosauktie trīs pīlāri, uz kuriem balstās dzīve. Dievs, kura godam kopš 17. gadsimta balta un stalta pret debesīm slejas šīspuses vecākā celtne – Bērsteles luterāņu baznīca. Daba, kas šejieniešiem neko nedāvina vienkārši tāpat, un sūrs, smags zemes darbs, tas piepilda svitenieku dienas un bez maizes neatstāj.
Valdība tālu – līdz Bauskai 22 kilometri, līdz Rīgai no Svitenes centra – 88 kilometri. Apzinoties, ka par sevi jāgādā pašiem, 15. augustā Svitenes pagasta padomes deputāti apstiprinās sava pagasta attīstības programmu. Tajā iekļautais nākotnes redzējums Sviteni 2010. gadā tēlo kā sakārtotu lauku teritoriju.
Nelielā pagasta lielākā bagātība ir tie cilvēki, kuri jūt pienākumu pret savu zemi. Tādus sviteniekus «Bauskas Dzīve» meklēja un arī atrada.
Novēliet pļaujai labvēlīgu laiku
Augusta otrās nedēļas sākumā labības kulšanu sāka svitenietis Edgars Grigonis, kuru šajā pusē droši var saukt par lielzemnieku.
Viņš saimniekošanu sācis 1989. gadā, zemi gan pircis, gan nomājis. Labība viņam šogad aug 200 hektāros, tā ir puse no visas apkoptās platības. Iesētas četras ziemas kviešu šķirnes, bet pēc lietavām no tām tikai ‘Kobra’ pļāvēju sagaida stāvus, jo vienīgā izrādījusies tiešām veldres izturīga. Graudi tiek vesti uz «Rīgas dzirnavnieku», ar ko noslēgtas līgumsaistības uz četriem gadiem.
Tehnika jaudīga, vienīgais niķis – tajā iestrādātais kvalitātes mērs – mitru labību «Massey Ferguson» nekuļot, tādēļ šī lietainā vasara tam gluži vai par postu. Nekādu rasas rītu, ne mitro vakaru!
Kartupeļu lauks zied divus mēnešus
«Liepiņu» saimnieki Sandra un Oskars Upīši zemes darbiem pievērsušies 1996. gadā, kad sākuši dzīvot sievasmātes mājās. Tagad viņi kopj 25 hektārus zemes. Visvairāk iesēts graudaugu, tomēr prāvāko ienākumu pagājušajā gadā devuši kartupeļi.
Lielākais pērnās ražas kartupelis bijis vairāk nekā kilogramu smags. Vidējā raža no hektāra – ap 40 tonnām, stāstīja Oskars Upītis. To visu izdevies realizēt bez pūlēm, tāpēc šogad tupeņi stādīti 2,5 hektāru platībā, kaut arī kopšana prasa lielākus izdevumus. Arī smagā Svitenes zeme vēlajai šķirnei «Beta» izrādījusies piemērota.
Sandra un Oskars atzīst, ka dzīve laukos bez skaistuma būtu pārāk smaga. Priekam un atpūtai laiks jāatrod. Viņi arvien atceras savu kāzu dienu 1985. gada jūlijā un kāzu ceļojumu – uz lielajiem Dziesmu un deju svētkiem Rīgā. Kopā ar Svitenes deju kolektīvu tēvu zeme stūru stūriem izdancota. Tagad abi Upīši ir folkloras kopas «Svitene» dalībnieki. Viņi priecājas, ka ir, kur iet, braukt, piedalīties, un dvēsele nejūt izsalkumu.
Sandra savulaik strādājusi vietējā šūšanas cehā, bet Oskars vai visu zemeslodi ir apceļojis. Viņš bijis gan tālbraucējs jūrnieks, gan tālbraucējs šoferis, bet tagad esot pārkvalificējies par tālbraucēju traktoristu – ceļu no tīruma uz tīrumu mērodams.
Upīšu ģimenē aug bērni Sintija un Kaspars. Sandra atzina, ka viņiem gan nevēlētu dzīvot laukos, nekāda saldā maize te negaida, tomēr dēlam zemes darbi un tehnika patīkot vislabāk.
Slinki kāpostu ēdāji
Braucot uz Sviteni, tieši pirms centra ceļa malā ir kādreizējās fermas. Kaut arī lopi tajās jau sen netiek turēti, šīs ēkas ir sakoptas un joprojām tiek izmantotas. Tagad tās ir kāpostu glabātavas, arī kamera ar klimata kontroli. Noliktavas pieder sviteniekiem Aldim Auzam un Dzintaram Mackevičam. Viņu dēstīti kāposti briest 20 hektāru platībā, ar šo dārzeņu audzēšanu Aldis un Dzintars nodarbojas sesto gadu.
Šogad kāposti augot labi, riešoties cietas, blīvas galviņas. Tomēr abi kompanjoni ar prognozēm neplātās un sarunā ir ļoti atturīgi. Pagājusī sezona viņiem bijusi, maigi sakot, – neveiksmīga. Raža bijusi laba, bet ko lai saka, ja pārdots 600 tonnu kāpostu, bet 800 tonnu vasarā, pagrabus tīrot, nācies izmest…
Aldis un Dzintars atzina, ka pēc vairākiem veiksmīgiem gadiem tas esot bijis satriecoši. Viņu lauki šopavasar varējuši palikt neapstādīti, jo finansiāli situācija bijusi ļoti smaga. Atbalstu sniegusi SIA «Kurzemes sēklas» un minerālmēslu un lauksaimniecības ķīmijas firma «Hydro Latvija». Abi kāpostu audzētāji ir ļoti pateicīgi par palīdzību. Neesot iespējams iztikt bez ģimenes atbalsta, svarīgi, ka siltas pusdienas viņus abus vienmēr gaidot mājās, uzsvēra Aldis un Dzintars.
Ceļš uz vēlo kāpostu ražu sākoties martā ar stādu audzēšanu. Ne vairāk, ne mazāk kā 38 tūkstošus dēstu vajagot tikai vienam hektāram vien. Pēdējās kāpostgalvas tiekot nocirstas novembra beigās. Pēc rekordlielumiem svitenieši necenšoties, vidēji liela vēlās šķirnes kāpostgalva sverot no 2,5 līdz 3 kilogramiem – tā, lai pircējs to varot panest.
Būdami kompanjoni, abi puiši ieraduši runāt divskaitlī. Viņi esot jauni un stipri – vienam 33, otram 34 gadi. Strādāt liekot ne tikai pienākums pret zemi, bet arī tas, ka pa abiem kopā Aldim un Dzintaram augot seši bērni.
Pensiju nopelna ar traktoru
Ja kādam ir jārīko viesības un vajadzīga zinoša saimniece vai arī nepieciešama īpaša torte kādam jubilāram vai godiem, svitenieki zina, ka jābrauc uz «Mežvidiem» pie Smaidas Kondrātes.
Pensiju Smaidas tante esot nopelnījusi kolhoza laikos, 17 gadu strādādama par traktoristi. «Divas sievas mēs te braucām ar traktoru – es un Velta Lapiņa,» atcerējās Smaida Kondrāte. Darbs bijis smags, bet vakaros un naktīs vēl cepusi tor- tes – no īstām, brūnām lauku olām, ar putota sviesta rozītēm un dzērveņu ievārījumu starp biezām, sulīgām biskvīta kārtām. Jau mazotnē Smaida gājusi mātei palīgā galdus klāt un iemācījusies vairāk nekā pavārgrāmatās rakstīts.
Desmit gadu Smaida Kondrāte ir Bērsteles luterāņu draudzes priekšniece. Tagad pārvēlēta par vietnieci, bet jaunais priekšnieks Kaspars Dzērve dzīvo Rīgā, un ikdienišķie pienākumi, tāpat kā iepriekš, jāveic vietniecei – Smaidai. Jākārto nams pirms dievkalpojumiem, jāsakopj pirms aizgājēju izvadīšanas, jārīko talkas baznīcas kapsētā. Spēj tik staigāt, bet no «Mežvidiem» līdz baznīcai ir prāvs gabaliņš.
Mājās kopā ar dēlu un mazmeitām sava saimniecība, lopiņi, dārzs un lauki, kur rudens darbi neļauj palikt dīkā, pienākumi neļauj atminēties gadus un nogurumu. Kad ir bijis pavisam grūti, Smaida ir dziedājusi – jaunībā korī, tagad folkloras kopā «Svitene», kur, kā viņa priecājas, nav pati vecākā dalībniece.
Nepieciešamība pēc prieka
Varētu šķist, ka Svitene ir klusa, nomaļa vieta, kur nekas nenotiek. Tomēr daudzi svitenieki apgalvoja, ka šeit ir rosīga kultūras dzīve, sakot par to paldies Valijai Krulikovskai, pagasta padomes kultūras darbiniecei.
Viņa Svitenes tautas namā strādājusi no 1970. līdz 1991. gadam, kad pārgājusi uz Rundāles pagastu. 1998. gadā atgriezusies un neslēpj, ka jūtas tiešām kā mājās. Valija uzsvēra, ka viņa viena neko nevarētu paveikt bez folkloras kopas «Svitene» vadītājas Skaidrītes Kuķalkas un kopas vecākās Guntas Novikas, deju kolektīva vadītājas Santas Zemītes, popgrupas vadītājas Ditas Vaičūnes un amatierteātra režisores Ilgas Vaičūnes.
Jāuzteic arī svitenieku atsaucība, stāstīja Valija, ja vien ir kāds koncerts vai cits sarīkojums, ļaudis ir gatavi nācēji. Jāsaprot arī šejieniešu rocība, naudas tēriņiem ir maz, tāpēc šurp nevar aicināt slavenas grupas, teātra māksliniekus. Izstādes tiek rīkotas skolā, koncertos uzstājas vietējie pašdarbnieki. Kā lai nenāk klausīties, kad paša bērns, sieva vai rads uz skatuves? Kopīga Lieldienu un Jāņu svinēšana parkā kļuvusi par tradīciju. Jau otro rudeni Svitene augustā pošas Bērtuļdienas gadatirgum.
Mūžzaļā spēka apburtā
Pedagoģes Daces Janjones vaļasprieks uz viņas māju Svitenē ir vedis cilvēkus ne tikai no mūsu rajona vien. Vairāk nekā 20 gadu Dace Janjone audzē skujkoku dēstus.
Ducis mazo kociņu šopavasar tikuši iedēstīti arī pie Svitenes pamatskolas, kurā Dace pasniedz bioloģiju, ģeogrāfiju, bet viņas īstā profesija ir jaunāko klašu skolotāja.
Aizraušanos ar mūžzaļajiem augiem Dace mantojusi no savas mammas. Mūžzaļie augi saistījuši ar izturību, nemainīgo košumu, dziedinošo skuju aromātu. Eglītes, tūjas, dzīvības koku pundurformas un kadiķi kuplo arī ap viņas māju. Pirms daudziem gadiem pie mājas bijušas grantsbedres. Reljefs nolīdzināts, stādītie koki sakuplojuši, un tagad Dace lēš, ka viņai pieder arī gabaliņš meža. Mājas priekšā diženi slejas sudrabegle vismaz 20 metru garumā. Kad meita bijusi maza, Ziemsvētkos eglītē likuši svecītes un rotājumus. Tagad koks sevi izrotājis pats – galotne kā piebērta ar čiekuriem un sveķu piles to galos saulē mirdz kā sudrabs. Tā notiekot reizi piecos gados, šo skaistumu vērojot, atzina skolotāja Janjone.
Fakti
1811. gadā Svitenes muižas novadā dzīvojuši 915 cilvēku.
1935. gadā Svitenes pagasta teritorija bijusi 75 km² liela, iedzīvotāju skaits – 1667.
2000. gadā teritorija ir 58 km², šeit dzīvo 1215 cilvēku (2,2% no rajona iedzīvotāju skaita). Divas apdzīvotās vietas – lielciems Svitene (670 iemītnieku), kas ir administratīvais centrs, un mazciems Garvēderi (64). Pārējie pagasta ļaudis dzīvo viensētās lauku teritorijā.
Agrāk te bijis gaļas pārstrādes, keramikas cehs, vīna ražotne, šūšanas cehs. Tagad vienīgais lielākais uzņēmums ir paju sabiedrība «Svitene» ar 50 darba vietām. Tā vadītājs ir pieredzējušais lauksaimnieks Modris Villa. Pagastā reģistrētas 56 zemnieku saimniecības, kas galvenokārt audzē labību, cukurbietes un dārzeņus. 72,7 procenti zemes Svitenē ir lauksaimnieciski izmantojama, 19,7 procentus teritorijas aizņem meži.
Pagasta ziemeļu robeža ir valsts nozīmes autoceļš Annenieki–Dobele–Eleja–Bauska–Jaunjelgava, ko dēvē par «Zemgales jostu».
