Latvijas Privatizācijas aģentūrā sports nav eksotiska «luksusprece», bet gan ikdienas «lietošanas priekšmets» – katram aģentam, no paša Nagļa līdz mazākajām «nagliņām»…
Latvijas Privatizācijas aģentūrā sports nav eksotiska «luksusprece», bet gan ikdienas «lietošanas priekšmets» – katram aģentam, no paša Nagļa līdz mazākajām «nagliņām»…
Bez veselīga gara tā gāze nerūktu ar zilu liesmu, tie kuģi brīvi nepeldētu zem dažādiem brīviem karogiem, tā Krājbankas naudiņa sen jau gulētu jūras dibenā, lokomotīves neripotu un lidmašīnas planētu tik vien kā lapas dzeltenās…
Piedodiet par lirisku atkāpi.
Kas nevēlas cīnīties, tas neuzvar
Olimpiskajā gadā ikvienam olimpisku veiksmi! Mēs vadāmies ne tikai pēc sirmo olimpiešu motīva, ka galvenais ir piedalīties, mēs vienmēr izmantosim iespēju apliecināt sevi īstā cīņā. Pēc cīņas rupjmaize ir garšīgāka un skatiens top tīrāks. Ja tiekas divi spēcīgi, tad arī uzvarētājam tiek «nolaistas asinis» – tas nozīmē: viegli nākusi uzvara nav tik skaista un paliekoša kā krietnā cīņā izkapāta.
Ja kādreiz gribas sevi saudzēt, domājot, ka šoreiz pretinieks ir pārāk nepārkožams, es allaž atceros Abebi Bikilu – vienkāršo melno vīru, kurš divreiz triumfēja olimpiskajos maratonos. Pirmajā reizē ar basu pēdu, otrajā – ar kārtīgu čību. Trešās reizes nebija, jo Abebe cieta satiksmes negadījumā, paralizētām kājām ratiņos braukāja pa pasauli, popularizēja sportu un nekad nebeidza sapņot par atgriešanos skrejceliņā: «Es joprojām palikšu sportists tāpēc, ka ticu: reiz atkal tikšu uz kājām. Kas nevēlas cīnīties, tam nav tiesības uz uzvaru. Uzvarā – dzīves jēga!»
Var mēģināt «saslimt» ar sportu
Kāpēc Privatizācijas aģentūras darbinieki visai kuplā skaitā piedalās Latvijas Tautas sporta asociācijas rīkotajos pasākumos jau kopš 1995. gada? Te ir īsts darbarūķu sports. Meistarība kļuvusi vērā ņemama. Tā krājas daudziem, bet neviens nerāda ar pirkstu uz to, kurš finišā ir pēdējais. Te valda sportotprieks. Te katrs var pamēģināt kādu jaunu sporta veidu un varbūt ar to «saslimt» uz mūžu. Te katrs sevi var pārbaudīt, vai vecums jau neklauvē un vai kaulos ir vēl spēka sula. Daudziem tas palīdz sasparoties un atcerēties jaunību. Dažs sasparojas tiktāl, ka sāk «sist» personiskos rekordus, brauc meklēt konkurentus pāri jūrām un kļūst par Eiropas darbarūķu «čempi». Tas mums patīk. Un vēl mums patīk tradicionālā balle stadionā, dejas, dziesmas, tusiņš līdz rīta gaismai.
Paldies Gaļinai – darbarūķu sporta ritmu diriģentei un kolektīva dvēselei.
Lai Bauskas vecajos pils mūros atbalsojas kārtīgs «Sararararauj!». Lai nav malā stāvētāju! Lai katram sava uzvara!
Aģents 042
