Kādu dienu devos pastaigā ar meitiņu, kura sēdēja ratiņos. Ejot nācās apstāties pie ceļa, kas ved no Zaļās ielas Bauskā uz mājām 11/6 un 11/5 (tas ir akmeņiem bērts).
Kādu dienu devos pastaigā ar meitiņu, kura sēdēja ratiņos. Ejot nācās apstāties pie ceļa, kas ved no Zaļās ielas Bauskā uz mājām 11/6 un 11/5 (tas ir akmeņiem bērts). Priekšā mašīna bija apstājusies tā, ka es ar ratiņiem netiku garām. Šoferis tikmēr veldzēja slāpes. Padzēries viņš uzņēma ātrumu un «nospolēja». Nākamajā mirklī jutāmies kā zem akmeņu lavīnas, daži trāpīja pa kājām, citi aizlidoja garām. Paldies Dievam, ka neviens akmens netrāpīja meitiņai! Automašīnas šoferis pat neapstājās, lai noskaidrotu, vai ar mums viss kārtībā. Pēc šī atgadījuma radās tik daudz jautājumu. Kādēļ šim ceļam vēl nav uzliets asfalts? Vai cilvēks, kurš nedomā par apkārtējiem, drīkst sēsties pie stūres? Par šo šoferi zinu tikai to, ka viņš nesen ir ieguvis tiesības. Vadītājam blakus sēdēja viņa vecuma meitene. Bet vai tas ir iemesls, lai izrādītos? Mašīnas numuru izlasīju, bet lielā uztraukumā aizmirsu.
L. K. Bauskā
