Mans vecais televizors «izgāja no ierindas», vajadzēja meklēt citu. Pavisam jauni aparāti maksā dārgi, bet man tādas naudas nav.
Mans vecais televizors «izgāja no ierindas», vajadzēja meklēt citu. Pavisam jauni aparāti maksā dārgi, bet man tādas naudas nav. Janvārī televizoru darbnīcā Bauskā, Plūdoņa ielā (blakus saimniecības preču veikalam), meistars, kura uzvārdu gan nezinu, iestāstīja, ka viņiem esot televizori no Vācijas. Ja arī kāds defektiņš bijis, tas esot novērsts.
Tā bija pirmdiena, kad citas darbnīcas slēgtas. Nolēmu pirkt to, ko atradu. Samaksāju prasītos Ls 70, saņēmu papīrīti, uz kura uzšņāpts, ka aparātam ir trīs mēnešu garantija. Televizoram līdzi netika doti ne dokumenti, ne shēma, jo šiem «ārzemniekiem» tādu neesot, man atbildēja.
Apmēram trīs nedēļas aparāts darbojās ciešami, bet tad sākās triki. Te skaņa pazuda, te attēla nebija, toties troksnis briesmīgs. Trīs mēnešu garantijas laikā četras reizes tiku lūgusi kaimiņus vest to «nelaimi» uz darbnīcu. Meistars mierināja, ka nekas briesmīgs tur neesot. Citu televizoru arī viņi nevarot dot, jo priekšniecība tam nepiekrītot. Kad garantijas laiks bija beidzies, meistars atklāja vainu: esot kāds «aukstais lodējums». To viņš laikam «salodējis karstu», jo apmēram trīs nedēļas mans aparāts darbojās. Taču 2. augustā televizors «nokusa» pavisam. Atkal meklēju, kas vestu to kasti uz darbnīcu. Meistars «laipni» ieteica, lai vedot uz Rīgas darbnīcām. Kad tur saremontēšot, tad lai steidzīgi pārdodot. Prasīju, vai viņi paši pirktu?
Televizori, ko atvedot, esot nolietoti, šeit tikai skaņu pielabojot, meistars skaidroja un pamācīja mani, ka nekad nevajagot pirkt pa vecam, jo esot tāds teiciens «Skopais maksā divreiz».
Man nav ne naudas, ne televizora, bet sešos mēnešos nervi gan pabojāti. Tāpēc silti gribu ieteikt citiem neiekrist blēžu lamatās.
