Sācies skolas gads un mūsu bērni lielāko daļu dienas pavadīs mācību iestādē. Notikumi skolā, attiecības ar pedagogiem un klases biedriem ietekmē ne tikai viņu zināšanas, tie veido arī attieksmi pret dzīvi.
Sācies skolas gads un mūsu bērni lielāko daļu dienas pavadīs mācību iestādē.
Notikumi skolā, attiecības ar pedagogiem un klases biedriem ietekmē ne tikai viņu zināšanas, tie veido arī attieksmi pret dzīvi.
Augusta beigās «Bauskas Dzīve» saņēmusi kāda vidusskolēna mātes vēstuli, kurā pausts satraukums par kārtību un noteikumiem, kādi esot ieviesti Bauskas 1. vidusskolā.
Pēc sapulces māc mulsums
Skolas audzēkņu vecāku sapulcē 28. augustā mani īpaši aizkustināja skolotājas Vijas Cerusas sacītais, ka par lielāko deficītu kļūst laba, mīļa, līdzcietīga sirds. To, ka tas tiešām ir tā, pierādīja arī šī sapulce. 10. klašu audzēkņu vecākiem tika izsniegts dokuments – «Prasības 10. a, b, c, d klasēm 2000./2001. mācību gadam».
Izlasīju un satrūkos jau no pašiem pirmajiem teikumiem: «Nepieļaut nevienu neattaisnoti kavētu mācību stundu un precīzi laikā iesniegt attaisnotā kavējuma attaisnojošu dokumentu. Mērķtiecīgi strādāt mācību stundās, neapgrūtinot ar savu nesavaldību klases biedrus vai skolotāju.» Uzskaitīti arī sodi, ja skolēns šos noteikumus neievēro. Pēc trim pārkāpumiem skolā jāierodas kādam no vecākiem. Ja saprašanās (dokumentā saukta par «izlīdzinājumu») nav panākta, skolēnam jāizņem dokumenti un bez pārrunām ar skolas vadību jāpārtrauc mācības Bauskas 1. vidusskolā.
Devos mājās ar smagu sirdi. Esmu par kārtību, paklausību un savaldību, bet, manuprāt, ceļš uz to ejams visu mūžu. Kategoriskie «nekad» un «nevienu» mani biedē. Gan pieaugušie, gan bērni ir dzīvi cilvēki, nevis taisni koka lineāli. Ne tikai nesavaldības, arī izklaidības cēloņi ir katra bērna dzīves un sadzīves apstākļi, pārdzīvojumi ģimenē un skolā, veselība, pašsajūta. Neparedzēti apstākļi var gadīties katram. Turklāt šajā dokumentā nav ne vārda par skolotāju atbildību, attieksmi pret skolēniem. Vēl jo vairāk – klases vecākajam jākļūst par informācijas pienesēju audzinātājai, arī tas rakstīts noteikumos.
Varbūt esmu ko pārpratusi, bet man šķiet, ka mīlestības pilnas, saprotošas sirds vietā skola bērniem piedāvā likumus un ierobežojumus. Atsakoties no atbildības, meklē iespēju atbrīvoties no bērniem, kuru aktivitāte un izpausmes traucē.
Pirms pāris gadiem no 1. vidusskolas bija jāaiziet kādai jaunietei. Vēlāk viņu atrada pakārtu vai pakārušos. Par notikumu runāja daudzi. Taču – kurš zina, kas šīs meitenes sirdī noticis? Vai bija kāds, kurš atrada laiku ar viņu izrunāties, izprast un samīļot? Kur šādos brīžos ir šīs līdzcietīgās sirdis, to pedagoģisko zinību pielietotāji, kuru mums, vecākiem, nereti trūkst?
Pazīstu vairākus cilvēkus, kuri skolas laikā bijuši labi un paklausīgi, īsti paraugbērni. Kļuvuši pieauguši, viņi atzinuši, cik daudz cietuši no nemitīgo pavēļu, ierobežojumu, aizliegumu ievērošanas. Turklāt tas bijis jādara pret savu gribu, jo skolēna viedokli neviens nevaicāja. Tā bērni mācās izlikties, liekuļot, jo tas gluži vienkārši ir izdevīgi – būt labam.
Sirds un sapratnes pedagoģija, manuprāt, ir visgrūtāk un visilgāk studējama. Manos skolas gados klases audzinātāja vismaz pāris reižu gadā bija mūsu viešņa. Mēs viņu arī gaidījām kā ciemiņu un draugu, nevis kā bargu kontrolieri. Cik bieži tagad skolotāji apciemo savus audzēkņus, zina, kā viņi dzīvo, ko ēd vakariņās? Vai daudzi skolēni atļaujas uzticēt savas problēmas skolotājiem, jūtoties droši, ka šī saruna paliks tikai viņu abu ziņā?
Vidusskolēnam jāmācās izjust atbildību
Redakcija lūdza Bauskas 1. vidusskolas direktori Antu Rudzīti komentēt vidusskolēna mātes vēstulē minēto dokumentu. Direktore stāstīja, ka noteikumi tapuši pedagogu un skolēnu – Mazā ministru kabineta – diskusiju rezultātā. Turklāt dokuments tiešām attiecas tikai uz 10. klašu audzēkņiem. Tajās šogad uzņemti 124 skolēni, no tiem 70 šajā mācību iestādē mācījušies arī pamatskolā, bet pārējie atnākuši no citām skolām.
Lai iejustos jaunajā kolektīvā, sarastu ar prasībām, kādas tiek izvirzītas vidusskolēnam, šādi noteikumi ir nepieciešami, atzina A. Rudzīte. Ar 11. un 12. klašu audzēkņiem parasti neesot problēmu. Viņi mācoties mērķtiecīgāk, gatavojoties studijām vai profesijas izvēlei, un esot ļoti aizņemti. Desmitklasniekiem vēl jāpalīdzot saprast, ka, mācoties vidusskolā, viņiem ir jāspēj uzņemties atbildību par uzvedības un rīcības sekām. Noteikumos minētais «izlīdzinājums» nozīmējot, ka pārkāpums «jādzēšot» ar kādu labu darbu skolas labā un šī nepieciešamība jaunietim pašam jāsaprotot. Ar noteikumiem skolēni esot iepazīstināti pirmajā skolas dienā. Viņi tos izpratuši pareizi un iebildumu neesot bijis, skaidroja A. Rudzīte, bet viņa piekrita, ka iespējami dažādi viedokļi.
Vēstuli un komentāru publicēšanai sagatavojusi
