Industriālā pasaule aprij patieso un notiesā to kā tādu bezgaršīgu maltīti lētā restorānā. Kaut kur tālumā paliek viss dzīvais un īstais, jo tam jau vairs nav laika. Pasaule ir katamarāns.
Industriālā pasaule aprij patieso un notiesā to kā tādu bezgaršīgu maltīti lētā restorānā.
Kaut kur tālumā paliek viss dzīvais un īstais, jo tam jau vairs nav laika. Pasaule ir katamarāns. Liels un īsts.
Aizvien mazāk atliek laika nedomāt par laicīgām lietām, drīz šī laika nebūs vispār. Mēs kļūsim kā vilciens, kas allaž iet pa vienām un tām pašām sliedēm – dienu no dienas. Cenšoties novirzīties, sastāvs avarēs, tikai retais spēs izglābties un iemukt mežā. Bet drīz jau arī mežu vairs nebūs, tos nopirks ārzemnieki, izgatavos no tiem greznas mēbeles kā labklājības apliecinājumu sev un pārējiem.
Dažs dabas draugs vēl izmisīgi pieķēdējas pie kāda koka, kuru tik ļoti «nepieciešams» nozāģēt. Taču visi šie entuziasti agri vai vēlu attopas baltā kreklā un uz muguras sasietām rokām.
Ir gan muļķīgi runāt, ka mūsu valstī zems labklājības līmenis. Braucot pa Jūrmalu gar lielajām villām un vasarnīcām, jūtos gluži kā Eiropā. Veikalos cenas kā tādā pārticības paradīzē.
Iespējams, es kaut ko svarīgu esmu palaidusi garām. Lai jau būtu – ieiesim Eiropā, dzīvosim uz akmeņiem un elposim izplūdes gāzes. Kur noris pārlieku modernizācija, tur nav vietas dzīvajam. Eksistē vienīgi pirkšanas un pārdošanas likumi. Tajā dienā, kad Vecrīgā visus koka logus nomainīs ar plastikāta rāmjiem, – komercija uzvarēs un katamarāns nogrims.
