Selekcionāram Egonam Fridrihsonam šodien, 13. septembrī, paliek 75 gadi. No 1958. gada viņš dzīvo Mežotnē.
Selekcionāram Egonam Fridrihsonam šodien, 13. septembrī, paliek 75 gadi. No 1958. gada viņš dzīvo Mežotnē.
Vairāk nekā 30 gadu Egons Fridrihsons strādājis Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijā, pilnveidojot cukurbiešu audzēšanas tehnoloģiju, izstrādājot jaunus herbicīdus. Viņš veicis ilggadējus pētījumus arī lopbarības biešu sēklu audzēšanā. Zinātnieks bijis Mežotnes parka atjaunošanas iniciators. Viņš kopā ar dakteri Vilni Druvu Mežotnē izveidojis dekoratīvo un ārstniecības augu kolekciju. Egonam Fridrihsonam 1997. gadā piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
Mežotnes pamatskolas rīkotajā aptaujā jūs tikāt atzīts par populārāko pagasta cilvēku. Patiesībā lielai daļai mūsu rajona iedzīvotāju Mežotne asociējas ar Fridrihsonu, nevis, teiksim, ar firstu Līvenu, kurš uzcēlis skaisto pili. Vai esat šeit dzimis?
– Mana dzimtā vieta ir Reņģe. Tā atrodas pie Lietuvas robežas, netālu no Auces. Pirmo reizi Mežotnē nokļuvu 1937. gadā. Biju mazpulku nometnes dalībnieks. Pēc trim gadiem atbraucu atkal, lai kārtotu iestājeksāmenus Mežotnes lauksaimniecības vidusskolā. Līdz Otrajam pasaules karam tā atradās Mežotnes pilī, pēc tam tika pārvietota uz Saulaini. Trešo reizi atgriezos Mežotnē 1958. gadā, kad man piedāvāja darbu Selekcijas un izmēģinājumu stacijā.
Nopietniem zinātniekiem nereti mēdz būt gluži nenopietni vaļasprieki. Jūs esat izņēmums, jo arī brīvajā laikā turpināt eksperimentus, selekcionējot lilijas un veidojot garšaugu kolekcijas.
– Varbūt jūs neticēsit, taču agrāk biju puķu ienaidnieks. Toties mans kolēģis Saulainē aizrāvās ar selekcionēšanu un izveidoja puķu kolekciju. Kad viņš mainīja dzīvesvietu, kādam tā kolekcija bija jāpārņem. Ne jau intereses, bet pienākuma vadīts, to izdarīju un… kļuvu par puķu draugu. Sava kursabiedra – dendrologa Andra Zvirgzda – netiešā ietekmē sāku interesēties arī par kokiem, dekoratīvajiem augiem, ainavu veidošanu parkos. Pirms gadiem desmit pievērsos garšaugu un zaļumu audzēšanai. Tagad man ir prāva kolekcija.
Citi audzē gurķus un tomātus, bet jūs – garšaugus. Kālab tā?
– Kad suns vai kaķis ir slims, viņš ēd zāli. Starp daudzām atrod īsto un pats sevi sadakterē. Ar mani gadījās tāpat. Kad radās nopietnas veselības problēmas, nolēmu praksē pārliecināties par dabas dziedniecisko spēku. Esmu kļuvis par īstu «zālēdāju», uzlabojis veselību un ieguvis pieredzi garšaugu kopšanā. Tie iedalāmi divās grupās – tādi, ko drīkst ēst kilogramiem, un tādi, kas jābauda pa druskai.
Droši vien salātus var ēst kilogramiem, arī Ķīnas kāpostus. Bet ko tad vēl?
– Burkānu un redīsu lapas, skābenes, lapu un kātu selerijas, mangoldu jeb lapu bieti, gārsas, pieneņu lapas, virzu, lapu sinepes, lokus, dilles, fizāļus. Ēst var amarantu lapas. Amaranti ir diezgan populāra puķe – tāda sarkana vārpiņa. Bez ierobežojumiem uzturā lietojams arī estragons jeb tarhūns – kupls, daudzgadīgs augs ar smailām lapiņām.
Esmu atklājis izcilu garšaugu – lapu kārveli. Tai piemīt patīkams anīsa aromāts. Lapu kārvele zaļo augu gadu. Ja ir barga un sniegota ziema, uzlieku stādiem virsū kasti, un dzinumi turpina augt. Kārvele uzlabo jebkura salātu maisījuma garšu. Varu ieteikt ārkārtīgi labu sīpolu šķirni – nokaru sīpolus. Loki ir sulīgi, ar maigu garšu, ārēji atgādina narcišu lapas. Samērā jauna kultūra ir lapu rāceņi. Ja tos iesēj jūlijā, ražu var vākt līdz decembrim.
Pieneņu lapu un gārsu salāti vairs nevienu nepārsteidz, taču virza un fizāļi…
– Pie mums to uzskata par nevērtīgu nezāli, bet Francijā virzu audzē speciāli un pārdod par diezgan augstu cenu. Virza ir ļoti veselīgs augs. Garša tai nav nekāda izcilā, taču, pievienojot timiānu un rozmarīnu, iegūstams vērtīgs produkts.
Oranžie dekoratīvie fizāļi gan nav ēdami. Uzturā izmantojama cita šķirne, kuras auglīši atgādina nelielus zaļus tomātiņus. Tie pārklāti ar vaska kārtiņu un pasargā augli no izžūšanas. Pirms ēšanas fizāļi jāaplej ar karstu ūdeni. Fizāļiem ir svaigi skābena garša, Eiropā tos uzskata par delikatesi.
Jūs varētu pastāstīt par savas kolekcijas garšaugiem!
– Redzat, nevar novilkt tādu striktu robežu un pateikt – te ir garšaugi, te – zaļumi. Piemēram, visvecākais Kaukāzā kultivētais garšaugs – eruka – vienlaikus ir lapu dārzenis. Eruka aug arī manā mazdārziņā. Tāpat kā lielai daļai dienvidzemju kultūru, tai ir izteikta aromātu buķete. Arī kinza jeb koriandrs kultivēts Kaukāzā. Koriandram piemīt specifiska, «silta» garša. Mazās devās – pa lapiņai – var baudīt pētersīļus, salvijas, kaķumētras, piparmētras, parastās kreses lapas un ziedus, gurķumētru lapas, asinszāles, oregano jeb raudenes lapiņas, timiānu, kas ir nepārspēts antibakteriāls līdzeklis.
Katrā lietuviešu lauku sētā zaļo rūta, bet mūsu senči esot audzējuši jau daļēji aizmirstu kultūru – lupstāju. Tie ir garšaugi vai ārstniecības līdzekļi?
– Gan viens, gan otrs. Lietuvieši nav muļķi, viņa zina, ko dara. Rūta ir unikāls līdzeklis pret asinsvadu kaitēm. Augs satur P vitamīnu jeb rutīnu. Profilaksei ik dienu der apēst mazu zariņu. Vairāk gan ne, jo pārdozēšana var kaitēt. Tikpat uzmanīgiem jābūt, lietojot Latvijā senāko garšaugu – lupstāju. To izmanto arī tautas medicīnā.
Cik daudz zaļumu dienā jūs patērējat? Kādas receptes izmantojat maltīšu gatavošanai?
– Mans «repertuārs» ir ļoti šaurs, bet oriģināls. Katru dienu apēdu vismaz puskilogramu svaigu, sīki sasmalcinātu zaļumu un garšaugu. Tos pievienoju visiem produktiem. Ir tāds teiciens «Tikai govs ēd vairāk zāles nekā gruzīns». Tad nu esmu kļuvis par «gruzīnu».
Mans pamatēdiens ir biezpiena un zaļumu maisījums, ko var likt uz rupjmaizes, uzgriežot tomāta šķēli, sīpolu un skābētu gurķīti. Maisījums izmantojams arī kā piedeva vārītiem kartupeļiem. Es nepērku sviestu, gaļu, desu, sieru un krējumu. Iegādājos lielu burku piena, raudzēju, gatavoju biezpienu. Sūkalas izmantoju pankūku mīklas gatavošanai. Arī pankūkām pievienoju zaļumus.
Mājās jātur milti, eļļa un dārzeņi. Gandrīz neko vairāk nevajag, lai būtu iespējams pagatavot veselīgas maltītes.
Es kopju divus mazdārziņus. Vienā audzēju saknes un pākšaugus, eksperimentēju ar Latvijā reti sastopamām kultūrām, bet otru dārziņu aizņem tikai garšaugi un zaļumi.
Pēc jūsu piedāvātā biezpiena un zaļumu maisījuma degustēšanas es un kolēģis vienbalsīgi secinām, ka tik garšīgu ēdienu neprastu pagatavot. Kā jums izdodas sasmalcināt garšaugus, lai veidotos sula?
– Meita no Vācijas atveda pavisam vienkāršu mehānisku ierīci. Pāris minūšu laikā zaļumu porcija ir gatava. Lai uzlabotu «zāles» garšu, sasmalcinu arī ķiploka daiviņu. Paziņas stāstīja, ka līdzīgu smalcinātāju redzējuši Latvijas veikalos, tas nemaksājot dārgi.
Būdams pārliecināts veselīga uztura piekritējs, jūs tomēr nelīdzināties pedantiskajiem «pareizas ēšanas» entuziastiem, kuri produktus sver, mēra, skaita kalorijas un citādi sevi ierobežo.
– Veselīgs uzturs nav mans pašmērķis, bet veids, kā uzlabot dzīves kvalitāti. Esmu izlasījis milzum daudz literatūras par kultūraugiem, kas saista manu interesi. Eksperimentējot ar sēklām un stādiem, man izdevies ievērojami paplašināt zināšanas agronomijā. Process ir ļoti aizraujošs, es nemitīgi nodarbinu prātu un rokas. Garšaugi ir īsta dabas dziednīca, to vajag novērtēt un izmantot.
