Baušķeniecei Irinai ir desmit gadu, viņa ļoti mīl visas dzīvas radības. Visvairāk, protams, kaķus.
Baušķeniecei Irinai ir desmit gadu, viņa ļoti mīl visas dzīvas radības. Visvairāk, protams, kaķus.
«Kaķenīte Čiepa nomira dzemdībās. Es turēju viņu rokās, kad tētis veda uz veterināro klīniku. Tētis izcēla kaķenīti no mašīnas un nesaprata, kāpēc Čiepa tik viegliņa kļuvusi,» atceras mazā Irina Bļinkova un sniedzas pēc mutautiņa. «Nez kāpēc piemetušās iesnas,» meitene mēģina skaidrot situāciju.
«Jauneklis» sver piecus kilogramus
Šoziem mammas draugi meitenei dzimšanas dienā uzdāvinājuši melnu runčuku ar baltu «priekšautiņu». Cienīga izskata kaķu jauneklis Šiks pašlaik sver piecus kilogramus. Viņu visi apbrīno. Šķiet, runcis to lieliski saprot, jo arī svešiniekiem labprāt demonstrē izcilo krāšņumu un tikumus.
Irina nevar noslēpt prieku par savu mīluli: «Manā dzimšanas dienā tētis izgāja gaitenī sagaidīt ciemiņus, bet man neļāva nākt līdzi. Jutu, ka gaidāms kaut kas ļoti interesants. Mani pārņēma priecīgs satraukums. Un tad ciemiņi ienāca, turot klēpī kaķēnu, kam ap kaklu bija apsieta gaišzila lente. Kā viņi varēja uzminēt, ka gaiši zilā ir mana mīļākā krāsa! Es biju laimīga.
Toreiz, kad nomira Čiepa, mēs visi raudājām. Mammas draugi mani mierināja. Es zinu, mammai bija manis žēl, tāpēc viņa sacīja, ka vairāk kaķus neņemšot. Ilgi gaidīju un cerēju – varbūt viņa pārdomās. Un tā arī notika! Mamma atļāva saviem draugiem uzdāvināt man kaķēnu.»
Dāvināšanas brīdī melno runčuku saukuši par Šuriku. Irinai šķitis, ka vārds nav īsti labskanīgs, un viņa izvēlējusies piemērotāku – Šiks. «Nekas, ka vārds mainīts. Tik un tā sākas ar to pašu burtu,» tā Irina.
Necieš fērbija čerkstošo balsi
Šiks uzreiz izvēlējies sev saimnieci, apguļoties Irinas gultiņas galvgalī. Tā joprojām ir viņa iecienītākā vieta.Tētis jaunajam iemītniekam nopircis speciālas smiltis un parādījis kastītes vietu tualetē. Šiks ir ļoti kārtīgs un bez vārda runas izmanto kastīti.
Irinas zināšanas kaķu kopšanā ir tik plašas, ka viņa varētu sniegt padomus neizglītotākiem mājdzīvnieku turētājiem. Bļinkovu mājas runcis netiek ēdināts ar kaķu speciālo barību. Tā esot pārāk vienveidīga. Šiks ēd gaļu, zivis, kartupeļus un pat sviestmaizi. Gādīgā saimniecīte viņam iegādājusies spēļu mantas – plīša žurciņu, sintētisku peli, dražejas kārbiņu, ko runčuks var ripināt pa istabu. Vienīgi Irinas fērbijs Šikam ļoti nepatīk. Kad runcis izdzird fērbija nedaudz čerkstošo balsi, viņš iemūk otrā istabā. Tomēr fērbijs meitenei ir mīļš, jo arī elektroniskā rotaļlieta jāguldina, jābaro un jāmāca.
Tik mīlīgs kaķis kā Šiks Irinai vēl nav bijis. Viņu var murcīt, turēt klēpī, paijāt. Meitene atklāj noslēpumu: «Mans tētis atzinās, ka visu mūžu sapņojis par tādu lielu, resnu un omulīgu kaķi.»
Nepieskaras konfekšu kārbai
Tomēr Irinai vēl gribas pastāstīt par saviem iepriekšējiem mīļdzīvniekiem – nelaimīgo Čiepu un viņas priekšteci kaķenīti Murku.
Pirmo iemītnieci – Murku – trīsgadīgā Irina un vecākais brālis Dmitrijs atveduši no laukiem. Paslēpuši vecāku mašīnā, bet, tuvojoties Bauskai, tomēr parādījuši tētim un mammai. Ticis nolemts, ka Murka laiciņu padzīvos pilsētā, tad viņu vedīs atpakaļ. Redzot bērnu pieķeršanos dzīvniekam, vecāki pārdomājuši. «Viņi saprata, ka Dmitrijs no pirmā acu skatiena iemīlējās Murkā,» spriež Irina.
Murkai vairākkārt dzimuši kaķēni, kuri atdoti paziņām. Irinai joprojām sāp sirds par balto kaķu bērniņu, ko paņēmuši sveši cilvēki: «Viņi man uzdāvināja konfekšu kasti, bet es pat nepieskāros tai. Man nevajadzēja viņu konfektes.»
Skaistā 1. septembra dienā pirms vairākiem gadiem Murku sabrauca mašīna. Irinai vairs nepatīk 1. septembris. Viņa apglabāja kaķenīti dīķmalā pie mājas, un vasarā mazais uzkalniņš slīgst ziedos.
Promejot arī man gribas tvert mutautiņu – tik aizkustinoša ir meitenes mīlestība pret dzīvām radībām. Jūtu, ka Irina sāk bažīties, vai nav aizmirsusi pateikt kaut ko svarīgu par Murku, Čiepu un Šiku. Pie durvīm viņa mani aptur un iesaucas: «Atcerējos! Jums noteikti jāuzraksta! Veterinārajā klīnikā ārsti visādi centās Čiepu atdzīvināt un ilgi pūlējās, bet nekas neiznāca. Tētis gribēja samaksāt par darbu, taču ārsti atteicās ņemt naudu. Viņi bēdājās kopā ar mums.»
