Braucienā uz Itāliju septembrī devos kopā ar autokrosa atbalstītāju un fanu pulciņu, tas nebija nekādas tūrisma firmas rīkots, maršruts tika brīvi mainīts, atkarībā no pašu vēlmēm.
Braucienā uz Itāliju septembrī devos kopā ar autokrosa atbalstītāju un fanu pulciņu, tas nebija nekādas tūrisma firmas rīkots, maršruts tika brīvi mainīts, atkarībā no pašu vēlmēm. Mūs ierobežoja vienīgi laiks… Un tad es atcerējos savu pirmo ārzemju braucienu jauniešu grupas sastāvā ar vilcienu «Družba» uz toreizējo Vācijas Demokrātisko Republiku… Tur savukārt bija tikai ierobežojumi.
Tā kā pa Eiropu līdz tam ceļoju vienīgi grāmatās, iztēlē biju uzbūrusi pasakainu Berlīnes ielu Unter den Linden, tik ļoti vēlējos pa to pastaigāt. Neizdevās. Ielās drīkstēja iziet grupās ne mazākās par pieciem padomju ekskursantiem, vēl četrus līdzgājējus nepierunāju. Bija obligātie apskates objekti. Tikpat obligāti vairāki vagoni Latvijas jauniešu «ieņēma» Rostokas centrālo lielveikalu, lai masveidā iepirktu apavus. Un kā lai nepērk, ja pašu mājās tādu nav! Katrā grupā, protams, bija divi ziņotāji, kuri vēroja tavas gaitas, ieklausījās tavās runās, lai pamanītu kaut ko pretvalstisku un informētu attiecīgās iestādes Latvijā.
Kādiem pazemojumiem esam gājuši cauri! Pilnīgi neticami. Jo šoruden Venēcijā – eju, kur gribu, runāju, ar ko vēlos. Man ir pats svarīgākais – izvēles tiesības. Jūtos ikvienam pasaules cilvēkam līdzvērtīga un nebūt ne slikta un pazemota.
Baušķenieks un mūsu avīzes līdzveidotājs Laimonis Šulcs ienāca redakcijā vakar tieši laikā, kad domāju par šīm rakstu rindām. Mūsu domas kaut kā dīvaini sasaucās. Laimoņa kungs rādīja dažādus fotoattēlus un arī kartīti, kas 1979. gadā pārvesta no Turcijas. Kartīte ir ļoti interesanta – uz tās antīka māla figūriņa, kas ataino kailu mazu vīriņu ar jo lielu fallu. Figūriņa Turcijā esot ļoti populāra un parādoties daudzos suvenīros. Turcijā iegādājies divas šādas kartītes, mājupvedot tās ieliktas divās dažādās somās, bet Krievijas muitnieki vienu atraduši un atņēmuši kā godīgajā Padomju zemē nerādāmu. Atņemta arī kartīte ar baznīcas un tās altāra skatu. Acīmredzot arī godīgiem ļaudīm nerādāma.
Rajona Centrālajā bibliotēkā parasti iegriežos sestdienās. Sarunas tur dažkārt skar arī smago, nesakārtoto dzīvi Latvijas valstī. Bet viena no bibliotekārēm sacīja: «Tomēr mūsu atmiņa ir īsa. Vairs neatceramies rindas veikalos pēc elementārām pārtikas precēm, kad ģībdamas tajās stāvējām trīs un četras stundas. Īstenībā tiem čīkstētājiem, kuriem tagad viss šķiet slikti, vajadzētu pajautāt, vai viņi tiešām vēlas vecos laikus atpakaļ? Es tos pazemojumus vairs nevēlos.»
Jā, arī es nevēlos tos laikus, kad avīzēs cildināmi un aprakstāmi galvenokārt bija tikai komunisti un darba pirmrindnieki, kad pat mirušie cilvēki tika šķiroti – līdzjūtības laikrakstā nevarēja izteikt, piemēram, bijušajiem leģionāriem. Nevēlos vairs nekad tikt iesprostota tikai reglamentētā teritorijā un noteiktā vidē bez izvēles tiesībām. Nevēlos, lai mani pazemo. Ja atkal gribas gausties par to, cik šodien mums visiem ir slikti, pasauciet talkā savu atmiņu…
