Saulainā septembra dienā apciemoju savu draudzeni Bauskā. Abas esam Kaucmindes mājturības skolas absolventes.
Saulainā septembra dienā apciemoju savu draudzeni Bauskā. Abas esam Kaucmindes mājturības skolas absolventes. 1941. gadā tajā iestājāmies vairāk nekā 80 meiteņu, bet pēc divu gadu mācīšanās 1943. gadā diplomus saņēma 45 audzēknes.
Gudru un iejūtīgu audzinātāju vadībā apguvām mājsaimniecību, lauksaimniecību, rokdarbu un ēdienu gatavošanu, daudz dzīvē derīgu zinību, galvenais – stingru ētisko un estētisko audzināšanu. Skolas un apkārtnes kārtības uzturēšana bija skolnieču pārziņā. Ziemas brīvdienās braucu 30 kilometru ar mazbānīti, kurš kalniņā nevarēja uzrāpties, mēs, pasažieri, palīdzējām stumt. Vasarās braucu ar velosipēdu vai nācu kājām. Saglabātais velosipēds «Latvelo» kalpo man vēl šodien. Kaucmindē pavadītais laiks līdz šai dienai palicis vislabākā atmiņā. Gūtais skolas rūdījums palīdzēja izdzīvot arī tālajā Džezkazganā ilgus gadus.
1990. gadā notika kaucmindiešu salidojums Jelgavas pilī. Liels prieks bija pēc tik daudziem gadiem risināt atmiņu stāstus. Ilgus gadus dzīvoju Jaunjelgavā, nebija zudusi vēlēšanās pabūt jaunības pusē, skatīt savu Kaucmindes pili.
Piebraucām un acīs sariesās asaras. Cik pils noplukusi! Logi izdauzīti, balkons sabrucis, parks aizaudzis, dīķīši pieglumējuši, romantiskie tiltiņi pār upīti nozuduši.
Vai tiešām pagasta vadībai nav žēl vēsturiskā objekta? Pavisam cita aina pavērās Rundāles pilī. Atjaunota zelta zāle, zaļā samtā darināta guļamistaba. Satikām ārzemju latviešu grupu, palūdzām atļauju pievienoties un, klausoties gides Aijas Miķelsones stāstījumā, paši uzzinājām vēlamo.
Noslēgumā apmeklējām kapsētu, kur nolikām ziedus uz piederīgo un skolas laikā traģiski bojā gājušās biedres kapu vietiņām. Pavērojām tagadējos un senatnīgos kapu akmeņus.
V. VEISA Jaunjelgavā
