Šī valsts mīl Karginu: intervija ar «Parex» baņķieri.
Šī valsts mīl Karginu: intervija ar «Parex» baņķieri. Lasiet par to, kāpēc Valērijs Kargins pēkšņi kļuvis «atklāts», cik ļoti viņš grib mainīties līdzi laikam, nevis apakšbiksēs vakaros skatīties televizoru, apkampjot sievu un ar alus bundžu rokā; kā, satiekot uz ielas, pazīt miljonāru.
Saruna ar režisoru Jāni Streiču, kuram no «Rīgas Laika» jautājumiem ir tāda pati sajūta, kā toreiz, kad Ģirts Dzenītis ieradās pie slaveniem cilvēkiem uz pēdējo interviju: «Es ar kuņģa čūlu iegūlos pirms astoņpadsmit gadiem slimnīcā. Un ko jūs domājat – (dramatiski) paveras durvis, un pie manis svinīgi ienāk Ģirts Dzenītis, tumšā uzvalkā ar rozēm, bēdīgu ģīmi. Es sastingstu. Vai ar mani ir tik slikti? Baumas laikam klīst pa pilsētu: nu droši vien vēzis, nekas cits, kas var tādam ziedošam cilvēkam cits būt. Bet es zinu, ka viss ir kārtībā. Es sāku zviegt. Tāpēc, ka Ģirtam bija nelaime – (sarkastiski) viņš pēdējās intervijas ņēma. No visiem. Tā kā mācītājs pastaro svētību. Viņam bija hobijs, uzzinot, ka kāds no slaveniem cilvēkiem mirst, aiziet (berzē rokas) vēl pēdējo interviju no viņa paņemt.»
Par ekstrēmajām medībām stāsta Adris Lontons:
«Piegājām pie gravas, tas bija tā kā Vjetkonga filmās – viss notiek klusējot, gājām pret vēju, visas lietas, bet tur tas mežs, lielās ciedras, zāle milzīga, viss ir milzīgs. Ja tā ir vāvere, tad viņa ir milzīga… Un tagad šis nāk lejā, un tagad sāk dejot visa tā zāle, tie ciņi. Saproti, es stāvu kā apstulbis.
Uzzināsiet, ko ēd Inese Misāne (visu bez mērces).
Un – anekdotes par Igaunijas prezidentu. Apmēram tādas: satiekoties Tartu ar pagastu vecākajiem, Lennarts sniedz vienkāršotu, taču spožu Igaunijas ārpolitiskās situācijas raksturojumu. Runa beidzas ar vārdiem: «Situācija ir sūdīga, taču tas ir mūsu nākotnes mēslojums.»
Lasiet jauno žurnāla «Rīgas Laiks» numuru!
