Man ir jāizteic sava sāpe, taču vārdu negribu atklāt. Cilvēki nesapratīs, visi cietumnieki šķiet vienādi.
Man ir jāizteic sava sāpe, taču vārdu negribu atklāt. Cilvēki nesapratīs, visi cietumnieki šķiet vienādi. Tāds kā zīmogs, no kura vairs netiec vaļā. Turklāt es sēdēju par slepkavību. Smags pants. Un to arī pilnībā izbaudīju. Cietumā bija ļoti grūti, mani neieredzēja, nicināja, jo nebiju tāds kā citi. Arī slepkavība nebija tipiska. Ja nebūtu manas iejaukšanās, šis cilvēks būtu nogalinājis sievieti. Cietumā atrados starp īstiem slepkavām, kuri arī mani uzskatīja par tādu.
Neviens no cietuma nepārnāk labāks. Arī es. Man ir augstākā izglītība, uzskatu sevi par inteliģentu, taču tagad runāju tā, ka pašam kauns klausīties. «Slava» arī nāk līdzi. Tāpēc aizgāju dzīvot uz otru Latvijas pusi, jo nebija glābiņa. Es nosēdēju savus septiņus gadus, ko biju pelnījis, bet kāpēc man jācieš visu mūžu? Arī mana pašreizējā sieviete, kurai vaļsirdīgi izstāstīju savus cietuma piedzīvojumus, bija šokēta. Nerimstas arī viņas radu un draudzeņu pārmetumi. Man pašam jau ir rūdījums, bet sieietei ir grūti. Taču ar bijušo sievu mums ir vislabākās attiecības.
Arī ar darbu ir problēmas. Esmu labs speciālists, bet sēdējis… Dzīve ir sabojāta, un pats esmu vainīgs. Noslepkavot, protams, ir slikti, taču es to negribēju darīt. Par to atbildēšu Dieva priekšā, bet lai mani netiesā cilvēki.
Šo stāstu uzklausījis M. SUPE Saulainē
