www.bauskasdzive.lv
Aptuveni pirms divām nedēļām sabiedrību satricināja LTV raidījums «Aizliegtais paņēmiens», kurā tika demonstrēts sižets par privāto mācību iestādi «Mīlestības māja» un tās pielietotajām audzināšanas metodēm.
Pirmais, kas jāteic, – žurnālistiem neapšaubāmi ir nepieciešamas sensācijas, taču aiz katras sensācijas stāv konkrēti cilvēki. Šajā gadījumā – konkrēti bērni un vecāki. Tādēļ raidījums ir nostādījis neapskaužamā situācijā visus – gan vecākus, kuri neko no rādītā nenojauta un pret kuru bērniem vardarbība nav pielietota, vecākus, kuri neko nenojauta, bet pret kuru bērniem zināma varmācība ir tikusi vērsta, un arī vecākus, kuri nojauta, bet neziņoja.
Taču katram šādam raidījumam, demonstrējot sižetus, kas nenoliedzami sabiedrībā izsauks reakciju, pasakot A, jāpasaka arī B un C. Taču jāmin, ka šajā privātajā izglītības iestādē bija bērni (gan neņemos nosaukt skaitu), kuri bija no ārpusģimenes aprūpes, kā arī bērni, kuriem ir tādas vai citas veselības un uzvedības problēmas. Šeit gan uzreiz precizēšu, ka tas nekādā veidā neattaisno metodes, kas tika vērstas pret bērniem, un nekā nevēlos attaisnot iestādes darbinieku rīcību. Taču vienlaikus jāsaprot, ka, ņemot vērā daļu no šīs iestādes kontingenta, mācību metodes varētu būt nedaudz citādas nekā tradicionālās bērnudārzu grupiņās vai skolu klasēs. Šādas metodes ir, un daudzās iestādēs tās tiek veiksmīgi pielietotas un strādā. Un vēlreiz – vardarbību, protams, neattaisno nekas. Taču, ja mēs uz konkrēto situāciju paskatāmies no šāda skatpunkta, tas vedina nonākt pie vairākām atziņām.
Pirmkārt, bērnu tiesību aizsardzības sistēma kopumā ne tikai buksē, bet tā ir novesta līdz katastrofāli zemam punktam. Lai arī normatīvajos aktos ir noteikts, ka bērna tiesības tiek realizētas bez diskriminācijas[1], ka, pieņemot jebkuru lēmumu, vispirms jāņem vērā bērna labākās intereses[2], ka valsts sekmē vispusīgu bērna attīstību[3], dzīvē tā nenotiek. Visspilgtāk tas, protams, izpaužas ārpusģimenes aprūpē. Taču «Aizliegtā paņēmiena» sižets pierādīja, ka, tā teikt, arī parastajā dzīvē viss ir citādāk. Izteikti tas bijis redzams pandēmijas laikā, kad Veselības ministrija, virzot lēmumus par dažādiem ierobežojumiem, nekad tos netika vērtējusi no bērna labāko interešu aspekta. Ņemot vērā to, ka pandēmijas laikā vislielākie ierobežojumi tika attiecināti tieši uz bērniem, uzdrošinos apgalvot, ka šo lēmumu ilgtermiņa ietekmi uz bērnu attīstību vēl īsti neaptveram. Kopumā tas ir novedis pie situācijas, ka esam turpat, kur pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad Inguna Ebela sāka publiski runāt par bērnu stāvokli Latvijā, savai nevalstiskajai organizācijai dodot trauksmi ceļošu nosaukumu «Glābiet bērnus!».
Otrkārt, «Aizliegtais paņēmiens» vēlreiz apstiprināja jau zināmo patiesību, ka mūsu sabiedrībā kopumā ir augsta tolerance pret vardarbību. Pēdējos gados Labklājības ministrija, sākot no 2018. gada, vairākkārt ir rīkojusi mediju kampaņas «Vardarbībai patīk klusums!»[4] un «Sitieni starp kaimiņiem un savējiem skar arī tevi», lai aktualizētu vardarbības problēmu attiecībā pret sievietēm un bērniem, kā arī varmācības problēmu ģimenēs. Jāatzīst, šo problēmu ir aktualizējuši arī mediji, piemēram, portāls «TVNET» aktīvi iesaistās šajā tēmā, publicējot rakstus un cietušo sieviešu stāstus sērijā «Upura cīņa».
Treškārt, raidījums «Aizliegtais paņēmiens» atklāja vēl vienu skaudru patiesību. Pakalpojumu nepieejamība. Vecāki, kuru bērniem ir kādas uzvedības problēmas vai veselības traucējumi, ļoti bieži saskaras ar situāciju, ka vispārējās izglītības iestādes – gan bērnudārzi, gan skolas – šos bērnus neņemas skolot. Arī šeit ir pašiem sev jāatzīst, ka daudzos gadījumos iekļaujošā izglītība ir tikai uz papīra. Līdz ar to vecāki tiek nostādīti neapskaužamas izvēles priekšā – vai nu mēģināt tomēr cīnīties ar sistēmu un izglītības iestādi par sava bērna tiesībām, vai nolaist rokas un vest bērnu uz iestādi, kas ņem viņu pretī, taču par kuru ir dzirdēts šis un tas. Un te ir vieta vēl vienam secinājumam. Demogrāfija nav tikai pabalsti. Demogrāfija ir ļoti plašs pasākumu kopums, kuros kārtējais pabalsts ir tikai viens no instrumentiem.
Ko darīt? Uzreiz gribu teikt, ka nepiedāvāšu tradicionālo risinājumu – veidot jaunu institūciju. Visupirms jāapzinās, ka mums ļoti daudz kas jau ir, taču diemžēl saskaldīts un nestrādā kā vienots mehānisms. Esam maza valsts, un mūsu resursi jāizmanto pēc iespējas efektīvāk. Tādēļ jāsāk ar to, ka jāizveido kartējums ar jau pašlaik esošajiem pakalpojumiem, ko sniedz valsts un pašvaldību iestādes, kā arī dažādas nevalstiskās organizācijas. Jāapzina, kādu speciālistu trūkst un, iespējams, jāveido speciālas valsts budžeta studiju vietas šajās specialitātēs (piemēram, bērnu psihoterapeiti). Jāizveido vienots bērna tiesību aizsardzības tīkls, ietverot tajā gan Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, gan sociālos dienestus un bāriņtiesas, kam jāstrādā vienā ritmā un pēc vienotiem principiem. Inspekcijai, lai par ko to arī pārveidotu, jākļūst par reālu atbalstu bērna tiesību aizsardzības procesā. Tikai šādi, apvienojot visus esošos resursus vienotā tīklā, apzinot trūkstošos posmus un pievienojot nepieciešamos speciālistus un pakalpojumus, iespējams izveidot vienotu, stabilu un mūsdienu prasībām atbilstošu bērnu tiesību aizsardzības sistēmu. Un to visu veidot, apzinoties, ka šis ir viens tiešs demogrāfijas pasākums.
Noslēgumā jāpiebilst, ka Bauskas novadā ir ļoti labs piemērs – Īslīces SOS bērnu ciemats. Ar šo nevalstisko organizāciju savulaik man kā Labklājības ministrijas parlamentārajai sekretārei bija izcila sadarbība, risinot dažādus ar bērnu tiesību aizsardzību saistītus jautājumus. Daudz laba no Bauskas novada audžumammām dzirdēts par Bauskas novada bāriņtiesu. Šī kompetence, zināšanas un enerģija noteikti jāizmanto, risinot bērnu jautājumus arī valstiskā līmenī.
[1] Skat. Latvijas Republikas Satversmes 91. un 110. pantu.
[2] Skat. Bērnu tiesību aizsardzības likums.
[3] Skat. Izglītības likums, 21.11.2018. Ministru kabineta noteikumi Nr.716 «Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem».
Teksts: KARINA PLOKA, Demogrāfijas lietu centra pārstāve, finanšu ministra padomniece.
Foto: Publicitātes foto.
Reklāma