Latvijas pārtikas ražotājiem šis ir grūts stabilizācijas gads

Latvijas pārtikas uzņēmumi šo gadu varētu dēvēt par stabilizācijas gadu, kurā ir daudz izaicinājumu, bet situācija kopumā nav tik draudīga kā Krievijas uzsāktā kara sākumā, intervijā aģentūrai LETA norāda Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure. Pēc viņas teiktā, pārtikas izejvielu cenu krīze ir apstājusies un pierimusi, bet nevar arī teikt, ka viss ir gludi un problēmu vairs nav. Ļoti liels izaicinājums ražotājiem šobrīd ir kredītlikmju kāpums. Šure atzīst, ka banku likmju kāpums ražotājus ietekmē vienkārši dramatiski, un ņemt kredītus par tādiem procentiem daudziem uzņēmumiem, īpaši mazajiem un vidējiem, ir nereāli, savukārt lielajiem ražotājiem augstās banku likmes aptur vēlmi investēt.

Jau vairākkārt esat teikusi, ka pagājušais gads pārtikas ražotājiem bija izdzīvošanas gads – kā varētu raksturot šo gadu Latvijas ražotājiem? Kas šobrīd ir lielākais izaicinājums?

Mums nesen bija Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes sēde, kurā arī uzdevu šo jautājumu, kādas uzņēmumiem ir pašreizējās sajūtas. Teiktu, ka Latvijas pārtikas uzņēmumi šo gadu varētu dēvēt par stabilizācijas gadu, kurā ir daudz izaicinājumu, bet situācija kopumā nav tik draudīga kā kara sākumā, 2022.gadā, kad viss gāja “pilnīgi bez sliedēm klajā laukā” un nevarēja saprast, kas notiks rīt, šodien un pat pēc stundas. Dažām no izejvielām pašlaik cenas ir stabilizējušās, daļai cenas ir samazinājušās, bet ir izejvielas, kurām cenas ir dubultojušās, piemēram, cukurs. Lielākais izaicinājums, ja tā to varētu saukt, ir nesenā premjera demisija, jo tas nozīmē, ka skaidrības nav nekādas.

Ražotāji šobrīd ļoti uzmanīgi veic investīcijas, jo kredīti ir mežonīgi dārgi, turklāt septembrī bankas kredītprocentus sola paaugstināt vēl. Tāpat nav skaidrības par ģeopolitiskās situācijas attīstību. Tāpēc, no vienas puses, ir stabilizācija, bet no otras puses – tā ir grūta stabilizācija ar daudziem izaicinājumiem.

Vai šobrīd var teikt, ka ir mazinājusies izejvielu cenu sadārdzinājuma krīze, ko radīja gan pandēmija, gan karš? Kā šī izejvielu cenu krīze kopumā ir ietekmējusi Latvijas pārtikas ražotāju konkurētspēju?

Jā, izejvielu cenu krīze ir apstājusies un pierimusi, bet nevar arī teikt, ka viss ir gludi un problēmu vairs nav. Karš turpinās un ir daudz neskaidrību par graudu, pārtikas cenām. Mūsu gadījumā svārstības pret šodienu izejvielām ir 10-20% atkarībā no reģiona, sausuma un klimatiskajām pārmaiņām. Labā ziņa ir tā, ka izejvielu cenas nav dubultā, kā tas bija pagājušajā gadā.

Pārtikas ražošanu Latvijā ne tik daudz apgrūtina izejvielu cenu krīze, bet galvenais ir nodokļu nesamērīgums starp Baltijas valstīm. Kopējā analīze liecina, ka Latvijas ražotājs valstij nodokļos samaksā vairāk nekā tādi paši ražotāji Lietuvā un Igaunijā. Līdz ar to mūsu konkurētspēja ir, kāda ir, – jeb tādas nav.

Kādi pārtikas ražotāji šobrīd vairāk izjūt izejvielu dārdzību?

Tā ir saldumu ražošana, konditoreja, kakao produkti, arī kakao ir kļuvis dārgāks. Inflācijas rādītāji Latvijā un arī kaimiņvalstīs bija vieni no visaugstākajiem Eiropā, jo mūsu atkarība visās jomās, arī enerģētikā, no Krievijas bija vislielākā. Labā ziņa ir tā, ka inflācija samazinās un nākamgad Finanšu ministrija inflāciju jau prognozē nedaudz virs 2% līmeņa. Šogad kopumā inflācija pakāpeniski samazinās un varētu sasniegt 9-10%, taču arī tā ir ļoti augsta.

Pārtikas produktiem inflācija joprojām ir augstāka nekā vidēji.

Jā, pārtikai inflācija joprojām ir augstāka par citām grupām, jo to ietekmē gan minētais nodokļu nesamērīgums, gan darbaspēka trūkums – pašlaik lielākā pozīcija, kas ietekmē cenas veidošanu, ir darbaspēks. Izejvielas palika lētākas, tomēr darbaspēks palika daudz dārgāks, un, lai noturētu darbaspēku un ražotu, algas ir jāceļ. Pārtikas ražošanā algu pieaugums šogad vidēji būs ap 15%. Kaut kādā pozīcijā izmaksas samazinās, bet citās palielinās. Mēs nevaram teikt, ka kopumā pārtikas cenas būs stipri lētākas, jo cena jau neveidojas tikai no izejvielām, bet arī pārējiem resursiem. Šogad mēs varam izdzīvot tādā stabilizācijas gadā, jo nav tā, kā bija 2022.gadā, kad sadārdzinājās visas pozīcijas – iepakojums, darbaspēks, izejvielas un energoresursi dubultā. Tādēļ pašlaik mēs varam runāt par relatīvi stabilu gadu.

Līdz ar ekonomikas sabremzēšanos eksporta tirgos, Latvijas eksporta rādītāji samazinās. Labāk veicas Latvijas pārtikas ražotājiem, kuru eksports pieaug. Vai pārtikas nozares eksports pieaug uz cenu rēķina vai arī apjomos?

Tas ir sarežģīts jautājums, jo neredzam kopējos gada datus. Latvijas mazajā tirgū eksports ir ļoti svarīgs virziens. Mājas tirgū izaugsmes nav, jo mēs varam apēst tik, cik varam apēst, tādēļ attīstības iespējas ir ierobežotas. Pārtikas ražotāji nepārtraukti cenšas ielauzties jaunos eksporta tirgos, bet tur mūs ar atplestām rokām neviens negaida. Bez šaubām, jebkura valsts likuma ietvaros cenšas aizsargāt savu tirgu, un to mēs jūtam, kad mēģinām iekarot jaunus tirgus. Tas ir veids, kā sildīt savas valsts ekonomiku un arī pašiem vietējiem uzņēmumiem izdzīvot. Kara apstākļos ik pa laikam seko kādi saasinājumi un ražotājus tas eksporta tirgos ietekmē.

Lai iekarotu jaunu eksporta tirgu, ļoti optimistiskā variantā tas prasa vismaz pusgadu, bet reāli tam nepieciešami vidēji divi gadi. Ir jāvērtē paraugi, jātestē un jāizpēta jaunais tirgus, jo katram tirgum ir savas īpatnības. Tā vienkārši ar savu produktu mēs nevaram iespiesties, piemēram, Dienvidvalstīs, jo viņiem ir savas prasības produktiem un ne tikai prasības, bet arī garšas īpatnības. Eksporta iestrādnes ir notikušas jau gadiem, tādēļ pašlaik eksporta palielinājums ir uz apgrozījuma rēķina, jo cenas aug visā pasaulē. Jautājums, cik no tā ir reeksports, jo arī tas ietekmē mūsu eksportu, kā tas attīstīsies. Visi uzņēmumi cenšas izmantot jebkuru iespēju, lai ieietu jaunos tirgos un palielinātu eksporta apjomus.

Kādiem pārtikas produktiem eksportā veicas labāk, izņemot graudus un pienu, ko kā izejvielu esam eksportējuši vienmēr un daudz?

Eksporta produktu augšgalā vienmēr ir bijuši dzērieni, arī graudi, graudaugu izstrādājumi, milti, makaroni. Tāpat arī piens un piena produkti. Visi uzņēmumi, sevišķi mazie un vidējie, turpina eksporta iestrādnes un iet uz tirgiem, kur tas ir iespējams. Mūsu skatījums uz nākotni ir pozitīvs, un domājams, ka pārtikas eksports turpinās pieaugt – vai uz jaunu produktu rēķina, jaunu valstu rēķina vai tikai uz apgrozījuma rēķina, tas vēl ir jāanalizē.

Runājot par agresorvalstīm Krieviju un Baltkrieviju, kas ir bijuši lieli tirgi Latvijas ražotājiem, kā ir veicies ar šo tirgus aizvietošanu un eksporta pārorientāciju?

Daži atbildīgi uzņēmumi kā ar nazi nogrieza eksportu uz Krieviju un Baltkrieviju jau ar pirmajām kara dienām un nekavējoties iesaistījās palīdzības sniegšanā Ukrainai. To mēs turpinām darīt. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka pārorientēšanās uz citiem tirgiem aizņem laiku, enerģiju un investīcijas. Tas nav ātrs process. Tās iestrādnes, kas veiktas iepriekš, prasa laiku, bet domājams, ka jau šogad un nākamgad eksporta pārorientēšanās rezultāti būs labāk redzami.

Konkurence ir milzīga ne tikai Eiropas Savienībā, bet visā pasaulē, un tas ir grūts un izaicinošs uzdevums jebkuram uzņēmumam.

Izejvielu imports no Krievijas arī bija ļoti svarīgs uzņēmumiem, jo pārorientēties uz citām izejvielām bija izaicinoši. No Krievijas mums bija ļoti daudz izejvielu, un iepakojuma materiāls un tā aizstāšana bija ļoti izaicinoša, jo vajadzēja atrast jaunus piegādātājus rietumu pusē. Arī tās bija izmaksas un iemesls sadārdzinājumam, kas bija sāpīgs jebkuram uzņēmumam.

Kāda ietekme uz izejvielu cenām ir paredzama pēc Krievijas iziešanas no “labības darījuma” ar Ukrainu un intensīvās Melnās jūras ostu apšaudes, lai nogrieztu eksporta ceļu pārtikas izejvielām no Ukrainas?

Tas, protams, nav tikai Latvijas jautājums, tas ir aktuāls jautājums visām gan Eiropas, gan Āfrikas valstīm. Arī Kahovkas HES uzspridzināšana atstās ietekmi, jo tur auglīgo zemju vietā tagad ir tuksnesis. Kaut kādu stabilizāciju mēs tomēr varam novērot, bet skaidrs, ka ilgtermiņā ietekme noteikti būs. Viss ir atkarīgs no ģeopolitiskās situācijas.

Pašlaik Latvija intensīvi runā par Ukrainas labības vešanu caur mūsu ostām. Vai jūs nebaida tas pats, kas ir noticis Polijā un Rumānijā, ka daļa no šīm eksporta kravām “nobirst” pa ceļam, kropļojot konkurenci?

Domāju, ka tam nebūs lielas ietekmes, ja kravas ies arī caur Latvijas ostām. Tam lielāka ietekme būs uz lauksaimniekiem, bet nedomāju, ka tam būtu liela ietekme uz ražotājiem un konkurenci. No ražotāju viedokļa, ja graudi paliktu lētāki, būtu tikai labi un šo cenu pazeminājumu varētu atspoguļot arī produktu cenās.

Kā Latvijas pārtikas ražotājus šogad jau ietekmē un vēl ietekmēs neražas gads, kas sākās ar salnām pavasarī, sausumu vasaras sākumā un vēl neseno krusu?

Domāju, ka tam nav tik spēcīgas ietekmes. Tomēr ir bijušas labas vasarāju ražas. Kopējo ietekmi mēs redzēsim biržas cenās – cenas, par ko Latvijas ražotāji iepērk izejvielas arī no vietējiem lauksaimniekiem, ir līdzvērtīgas biržas cenām. Bez šaubām, ka neviens divas reizes lētāk neko nepārdos. Situācija kopumā, mūsuprāt, nav tik traģiska, jo krusa bija lokāla un nav tā, ka ražas postījumi bija visā Latvijā. Ja pietrūks vietējo izejvielu, tad būs jāpērk biržā, un tur jau visu ietekmē pasaules klimatiskās pārmaiņas vai kataklizmas, nevis Latvijas. Mēs esam globālā pasaulē un, lai arī Latvija ir mazs tirgus, mūs tāpat ietekmē visas globālās pārmaiņas.

Cik lielā mērā pārtikas ražotāji izjūt Latvijas iedzīvotāju pirktspējas samazināšanos līdz ar augsto inflāciju pārtikas produktiem? Kādā veidā tas ir ietekmējis pārtikas patēriņu?

Tas ir ļoti jūtīgs jautājums, jo Latvijas iedzīvotāju pirktspējas samazināšanos jebkurš Latvijas pārtikas ražotājs izjūt ļoti krasi un asi, turklāt Latvijas iedzīvotāji pārtikai tērē lielāku daļu savu ienākumu nekā citās valstīs. Tādēļ ražotāji tam cenšas pielāgoties. Zemākajai cenai ir ļoti liela nozīme un pat vēl lielāka nekā līdz šim, tādēļ pārtikas ražotāji lielāko uzsvaru liek tieši uz ekonomisko segmentu un pārstrukturizē sortimentu, lai pielāgotos pirktspējai. Ļoti daudz produktu grupu piedāvājam akciju cenas, jo ir ļoti riskanti uzreiz dot cenas samazinājumu kopumā, jo nākotnes prognozes nav skaidras. Protams, mēs nevaram konkurēt ar poļu lēto pārtiku, jo tas ir cits tirgus un ražošanas apjomi. Redzot lielo nākotnes nenoteiktību, ražotāji vairāk orientējas tieši uz akcijām, un ceram, ka mazumtirgotāji arī atspoguļo šīs akcijas cenas veikalu plauktos. Tas ir veids, kā ražotāji pielāgojas patērētāju gaidām un pieprasījumam.

Ar vairākiem ražotājiem runāju pagājušā gada rudenī un arī ziemā, bet tad viņi teica, ka vēl īpaši neizjūt pirktspējas samazināšanos. Vai tas sākās pavasarī?

Inflācijas sākumā iedzīvotājiem vēl bija kādi uzkrājumi un ietaupījumi un cilvēki varēja atļauties vairāk nekā tagad. Pašreizējā situācijā, kad jau vairāk nekā pusgadu dzīvojam ar ļoti augstu inflāciju, tad ir skaidrs, ka par to pašu naudas daudzumu var nopirkt mazāk un no kaut kā ir jāatsakās.

Pirktspēja noteikti ir ļoti ietekmīgs apstāklis ražotājiem, un ir jādomā, ko ražot, kādā veidā samazināt un opitimizēt izmaksas, lai pielāgotos, un tieši ar akcijām šobrīd varam to izdarīt. Cerams, ka mazumtirgotāji šīs akcijas arī precīzi atspoguļo plauktos.

Kā tas ir ietekmējis “premium” klases pārtikas ražotājus un produktus? Vai arī to patēriņš ir samazinājies un ražotāju produktu portfelī šīs kategorijas produktu ir kļuvis mazāk?

“Premium” preces vienmēr ir bijušas veikalu plauktos, bet bez šaubām, ka arī to sortiments samazinās. Viennozīmīgi vienmēr būs cilvēku grupa, kas “premium” produktus varēs atļauties, un atkarībā no pieprasījuma ražotājs arī izvērtē šo produktu ražošanu.

Kā Latvijas pārtikas uzņēmumiem šobrīd veicas ar investīcijām, un kā to ietekmē banku likmju kāpums? Vai kādos procesos investīcijas ir apstājušās, kuros turpinās?

Neko jaunu es nevarēšu pateikt – pārtikas ražotājus tas ietekmē tāpat kā jebkuru citu nozari. Kredīti ir nepieciešami gan apgrozāmajiem līdzekļiem, gan investīcijām. Bez šaubām, ka pašlaik uzņēmumi ļoti izvērtē investīciju projektus. Pirmkārt, ir vēl nepabeigtie projekti, kuriem ir vajadzīgi līdzekļi, lai tos pabeigtu, un, otrkārt, ļoti piesardzīgi izvērtē nākotnes projektus, darot tikai pašu nepieciešamāko, piemēram, automatizācijā.

Banku likmju kāpums ražotājus ietekmē vienkārši dramatiski, un ņemt kredītus par tādiem procentiem daudziem uzņēmumiem, īpaši mazajiem un vidējiem, ir nereāli. Savukārt lielajiem ražotājiem šīs augstās banku likmes aptur vēlmi investēt.

Mēs šobrīd ļoti cerīgi skatāmies uz digitalizācijai pieejamo naudu no Eiropas fondiem, kurā ražotājiem ir iespējams automatizēt ražošanas procesus. Tomēr viss notiek ar ļoti lielu piesardzību. Redzot, ar kādu peļņu strādā bankas, tad ražotājiem nav skaidra banku politika un kreditēšana. Tāda veida kreditēšana nav pieļaujama. Tāpēc jaunās valdības kontekstā tiek runāts par banku virspeļņas nodokli, kas jau ir ieviests Lietuvā. Mums tas nav skaidrs, ka kredītu procenti ir mežonīgi augsti, savukārt noguldījumu procenti ir paaugstinājušies ļoti nebūtiski. Bez šaubām, ka bankām veidojas virspeļņa, un ir jādomā, kādā veidā to novirzīt ekonomikas attīstībai Latvijā. Bankas strādā Latvijā, un tām ir Latvijas uzņēmumu un iedzīvotāju noguldījumi, tāpēc ir jādomā, kā stimulēt ekonomiku. Tāpēc banku virspeļņas nodoklis ir tikai atbalstāms.

Ko Latvijas pārtikas ražotāji sagaida no jaunās valdības? Kuras no iesāktajām iniciatīvām ir nepieciešams turpināt?

Es drīzāk teiktu, ka nevis no iesāktajām, bet no neiesāktajām. No Finanšu ministrijas informatīvā ziņojuma par nodokļu politikas izmaiņām pēc būtības no ražotājiem svarīgajām lietām nav atrisināts nekas. Par kādu ekonomisko transformāciju mēs varam runāt? Mums ir trīs galvenās pozīcijas, par kurām bija nepieciešams domāt jau vakar, – pirmkārt, tā ir darbaspēka pieejamība. Tādas nav, jo birokrātija ir milzīga, mēs ievedam darbaspēku no trešajām valstīm, bet nodokļus maksājam ne Latvijai. Igaunija un Lietuva to dara, un viņiem darbaspēka pietiek. Ja darbaspēka pietrūkst, tad arī investīcijas Latvijā nenāks. Varam domāt, ka te kāds būvēs ražotnes un attīstīsies, bet nav jau kas strādā. Mēs darbaspēka trūkumu ļoti asi izjūtam.

Otrkārt, mēs sagaidām konkurētspējīgu slimības lapu apmaksu, jo pašlaik mēs esam visneizdevīgākajā situācijā. To vajadzēja jau sen sakārtot, lai šajā jomā būtu līdzvērtīgi ar Igauniju un Lietuvu. Trešais ir darbaspēka nodokļi, kas ir augstākie starp kaimiņvalstīm. Tie ir trīs galvenie virzieni, par kuriem bija jādomā jau sen. Redzot, kā attīstība notiek Lietuvā un Igaunijā, tad tur viss ir daudz ātrāk un atbildīgāk. Jaunajai valdībai šie jautājumi ir steidzami jārisina, kas turklāt ir svarīgi visām nozarēm.

Pēdējā laikā ir ļoti asas diskusijas starp ražotājiem un tirgotājiem par pārtikas produktu uzcenojumu veikalu plauktos. Vai pēc šīm diskusijām ražotāji ir jutuši kādus uzlabojumus?

Pagaidām rezultāta nav. Mēs ļoti gaidām Konkurences padomes izvērtējumu par visu ražošanas ķēdi, jo šī iestāde ir vienīgā Latvijā, kas var izpētīt visus posmus – no ražotāja līdz veikala plauktam. Mūsu lielais jautājums ir tāds – vai ražotāju cenas, akcijas un cenu samazinājumi tiek godīgi atspoguļoti veikalu plauktos un kādi ir uzcenojumi starp “private label” un normāla uzņēmuma zīmola produktiem. Mēs ceram uz detalizētu izvērtējumu pa apakšnozarēm. Lai nav tā, ka beigās mums paziņo vidējo svērto piecenojamu, kas neatspoguļo reālo situāciju. Pēc mūsu informācijas, lielveikalu piecenojams svārstās no 30% līdz pat 100% un vairāk procentu atsevišķiem produktiem. Mēs Konkurences padomei esam snieguši savus datus un sagaidām maksimāli objektīvu analīzi.

Mazumtirgotāja “Rimi” vadītājs intervijā LETAI atzina, ka viņu peļņa pagājušajā gadā ir bijusi zemākā piecu gadu laikā – 2,7% no apgrozījuma, savukārt, pēc viņa teiktā, lielo pārtikas ražotāju gada pārskati neliecina, ka visiem būtu samazinājusies peļņa, ir pat otrādi. Kāda būtu jūsu atbilde?

Procents neko neatspoguļo. 2,7% no miljarda eiro apgrozījuma absolūtajos ciparos ir desmitiem miljonu peļņa. Varu teikt, ka 20 Latvijas lielākie pārtikas ražotāji nenopelna tik, cik viena mazumtirgotāju ķēde. Lauksaimnieks un pārtikas preces ražotājs kopā nopelna mazāk nekā preces tirgotājs, un tas nav pareizi.

Vai ražotāji nevar publiskot savas cenas, vismaz daļa, lai ir redzama tā reālā piecenojama situācija?

Mēs to nevaram darīt, jo tā ir sensitīva informācija. To neviens nedarīs, jo ir līguma noteikumi un arī likums to neļauj – atklāt savas cenas konkurentiem. Konkurences padome ir vienīgā, kas var izsekot produkta cenu no lauka līdz paša tirgotāja plauktam, tādēļ mēs ļoti gaidām viņu secinājumus.

Foto:LETA