Baušķeniece, arhitektūras studente Ilze Paklone, 17. februārī piedalījās komandu piedzīvojumu sacensībās «VX Ziema».
Baušķeniece, arhitektūras studente Ilze Paklone, 17. februārī piedalījās komandu piedzīvojumu sacensībās «VX Ziema».
Dalībniekiem vajadzēja veikt 60 kilometru gar jūras krastu maršrutā Ainaži–Lauči (atrodas netālu no Zvejniekciema).
Mugursomā liek zeķītes un šķiltavas
Piedzīvojumu sacensības Latvijā notika pirmo reizi. Tajās piedalījās arī Igaunijas un Lietuvas komandas. Kaimiņvalstu dalībnieki esot bijuši sajūsmināti un apgalvojuši, ka latviešu piemērs ir atdarināšanas vērts.
Katrā komandā bija iekļauti četri dalībnieki. Vienai noteikti bija jābūt sievietei, jo tā paredzēts sacīkšu nolikumā. Piedāvājumu iesaistīties neparastā piedzīvojumā Ilzei izteikuši draugi no Vides filmu studijas. Tā viņa nokļuvusi vienā komandā ar Uģi un Māri Oltēm un Paulu Timrotu.
«Biju iedomājusies, ka notiks tāds parasts pārgājiens trīs dienu garumā ar teltīm un ugunskuru,» stāsta Ilze. «Pēc tam uzzināju, ka maršruts jāveic bez apstāšanās, turklāt naktī! Līdzi vajadzēja ņemt ne mazāk kā vienu litru ūdens, pirmās nepieciešamības medikamentus, vairākus pārus vilnas zeķīšu, virvi, šķiltavas un guļammaisu, kas varētu būt izmantojams neparedzētās situācijās. Pārgājiena laikā bija aizliegts izmantot mobilos telefonus, taču katrai komandai viens aparāts bija. Pirms starta tas tika ielikts plastmasas maisiņā, ko sacensību rīkotāji aizzīmogoja. Tālruni drīkstētu lietot tikai galējas nepieciešamības gadījumā, piemēram, ja kāds komandas dalībnieks saslimtu.»
Tumsā taustās pa randu pļavām
Vakarā 45 komandas tika nogādātas starta vietā Ainažos. Pēc starta laika izlozes visi dalībnieki saņēma trīs apvidus kartes. Jau iepriekš bija sagādāti uz pieres piestiprināmi lukturīši.
Ilzes komanda startēja īsi pirms pusnakts. Pārgājiena pirmās stundas viņas atmiņā joprojām slīd garām kā kinolentes kadri: «Bija necaurredzama tumsa, taču drīz vien apradām. Turklāt no mākoņiem izpeldēja mēness. Visiem vajadzēja turēties 30 metru platā piekrastes joslā. Pēc dažiem kilometriem sākās randu pļavas – necaurredzamas grīšļu audzes ar ūdens lāmām un ledu. Tumsā mirguļoja spuldzītes, ik pa brīdim atskanēja šļaksti, plunkšķi un izsaucieni. Mūsu komanda tika sveikā sausām kājām, jo biologs Māris Olte instinktīvi juta, kur likt kāju. Visiem četriem laimējās iziet cauri randu pļavām pa elastīgu ledu. Šķērsojām vairākas upītes. Komandas biedri bija ļoti koleģiāli un pārnesa mani tām pāri. No jūras krasta novirzījāmies tikai Salacgrīvā, kad izmantojām tiltu.»
Distancē atradās četri kontrolposteņi, kas bija novietoti grūti pamanāmās vietās. Komandām posteņus vajadzēja atrast un atzīmēt kontrollaiku.
Viena kāja šķiet īsāka par otru
Sākumā visi soļoja ātri, taču pēc pāris stundām temps kļuva gausāks. Stāstot par pārgājiena grūtībām, Ilze atceras uzmācīgo vēlmi aizmigt. Viņa gan ātri ielāgojusi, ka iesnausties var arī ejot. Protams, ja ceļa gabals ir taisns un bez šķēršļiem. Distances vidū sākušas sāpēt pēdas, tad stilbi, bet visas nepatīkamās sajūtas koncentrējušās ceļgalos. Tādēļ ik pa laikam komanda apstājusies, lai «izpurinātu» kājas.
«Tajā naktī es izdzīvoju visas emocijas no prieka līdz izmisumam un asarām,» atzīstas Ilze. «Ja sacensībās piedalītos viena pati, noteikti būtu izstājusies. Taču nedrīkstēju pievilt komandu. Ja izstājas viens dalībnieks, tiesneši diskvalificē visu komandu. Atbildība man palīdzēja pārvarēt grūtības. Tuvojoties mērķim, nepatīkamu izjūtu kļuva vairāk. Traucēja, piemēram, piekrastes slīpums. Šķita, ka viena kāja īsāka par otru, pārvietoties kļuva aizvien grūtāk. Citiem nervus «kutināja» nemitīgā jūras šalkoņa labajā ausī. Pēdējie desmit kilometri bija briesmīgi. Ar lielām pūlēm varēju pacelt kājas desmit centimetru no zemes, sūrstēja ceļgali, mani bija pārņēmusi vispārēja apātija.»
Atrasti uzticami draugi
Vides filmu studijas četri gājēji sasniedza mērķi pēc 12 stundām, 45 komandu konkurencē iegūstot 12. vietu. Tas noticis ap pusdienlaiku. Pēdējās komandas finišējušas tikai ap pulksten 18. Veiksmīgākajiem soļotājiem nācies ilgi gaidīt sacensību rezultātu paziņošanu «Lauču» viesu mājā, kur bijis tikai viens dīvāns. Ilze to atradusi pirmā un iekritusi dziļā miegā.
Pirmo vietu sacensībās ieguva Lietuvas komanda. Ilze stāsta, ka pārgājienā piedalījušies arī profesionāli soļotāji, skrējēji un alpīnisti. Vairāki labi trenēti dalībnieki cienījamos gados spriņģojuši kā jaunekļi.
Pēc atgriešanās mājās Ilze uzreiz devusies pie miera. Par spīti nelāgām priekšnojautām, nākamajā rītā no noguruma neesot bijis ne vēsts. Tikai ceļgali nedaudz sūrstējuši. «Aizbraucām uz «Lido» un visu dienu ēdām,» smej Ilze. «Vakarā nolēmām aiziet uz kino. Kad zālē iedegās gaisma, daudzi skatītāji sāka māt ar rokām. Atklājās, ka vairākas sacensību komandas arī vērojušas filmu.
Nākamajās dienās visi kā traki sāka cits citam sūtīt elektroniskā pasta vēstules. Pārgājienā ieguvām tik daudz draugu! Jau tiek runāts, ka līdzīgas izturības sacensības rīkos agrā rudenī. Ja komandas biedri mani aicinās, noteikti piedalīšos. Grūtības visiem jau sen aizmirsušās. Palikušas vienīgi pozitīvās emocijas, ne ar ko nesalīdzināma pieredze un prieks.»
