Eju savā nodabā pa Bausku, nodurtu galvu, un pēkšņi ieraugu… uz ielas vāļājas deputāta kandidāts.
Eju savā nodabā pa Bausku, nodurtu galvu, un pēkšņi ieraugu… uz ielas vāļājas deputāta kandidāts. Apdriskāts, nobružāts. Ar vienu aci, kurā tomēr ne kripatiņa nav zudusi tās apgarotības, kad viņš vēl uzlūkoja pasauli ar abiem redzokļiem. Nepārprotami jaušams, ka šim deputāta kandidātam tagad pilnīgi vienalga, vai viņam kāds uzmīs vai pāri pārvelsies automašīnas ritenis. Kas zina, cik daudz šādu, līdz nepazīšanai noplīsušu, vēl valstīsies pa ielām… Te pavasarīgajai saulei pēkšņi aizslīd mākonis, un apdriskātais priekšvēlēšanu plakāts, asa februāra vēja dzīts, aizvirpuļo pa ielu tālāk. Ak, jā, ir taču priekšvēlēšanu laiks!
Tajā pašā dienā iznāk būt Rīgā. Lai kurp dotos, visur jūtos mazliet neērti. Citkārt galvaspilsētā tik biezajā un bezpersoniskajā tautas masā tagad, atklājas, arī es esmu kaut kas īpašs. Mani vai uz soļa kāds uzlūko, uzsmaida. Kādēļ man, provinciālim, tāds gods? Bet varbūt šie skati nemaz nav vērsti uz mani un smaidi ir tikai samāksloti viepļi? Traušos automobilī, savā noslēgtajā, sīkajā pasaulītē, un sāku braukt pa Rīgas ielām, pāri tiltiem. Taču arī tad neizdodas izbēgt no man pievērstiem skatieniem. Tie neatlaidīgi seko. Mazas, lielākas un pavisam lielas sejas, sievietes un vīrieši – visi viņi vēlīgi, pat uzbāzīgi lūkojas no laternu stabiem, autobusu pieturām, ēku gala sienām. Stipri pielīmēti, lai līdz vēlēšanām turētos.
Autosalonā skan radioreklāma. Tajā dzirdamas pāris sievu, kas ērmotā intonācijā māca, par kuriem deputātu kandidātiem Rīgā jābalso. Sāku pukoties – vai rīdzinieki paši vairs nesaprot, par ko balsot vēlēšanās? Bet katra reklāma tiek «kalta» meistarīgi – ar asu, dzēlīgu smaili un pamatīgām atkāpēm. Drīz seko ziņa, kas apliecina, – arī cieši pielīmētie nav pasargāti no nebūšanām. Kāds vairākos plakātos pašrocīgi atspoguļojis savas radošās spējas. Ragi, ūsas un vēl šis tas – vairāk gan izskatās pēc skolaspuiku palaidnībām, nevis civilizētas priekšvēlēšanu cīņas.
Mājupceļš ved caur dziļi piesnigušiem mežiem. Pēc lielpilsētas pavisam nepierasti, ka te vairs neviens neglūn ne no apakšas, ne no augšas vai sāniem. Ja nu vienīgi pa kādai zīlītei, zvirbulim. Līksmoju, ka daba tomēr parūpējusies, lai atgādinātu mums, kāda izskatās ziema. Dabā iekārtots tā – pēc ziemas noteikti nāks pavasaris.
Vai šogad spēsim ielaist pavasari arī sirdī, prātā un līdz ar to arī ikdienā? Lai tam šķērslis nav samāksloti smaidi un vēlīgi skatieni jeb, tieši izsakoties, priekšvēlēšanu hipnoze!
