Mūsu avīzes lasītājs, kurš parakstījies ar pseidonīmu «Padomju laika chronists 010332-12072», piedāvājis pamfletu par aktuālu tēmu vēsturiskā skatījumā.
Mūsu avīzes lasītājs, kurš parakstījies ar pseidonīmu «Padomju laika chronists 010332-12072», piedāvājis pamfletu par aktuālu tēmu vēsturiskā skatījumā.
Sensenos, bet dažam ne tik senos laikos ciema nomalē, kolhoza lopu fermā, darba dienas un iztiku pelnīja Stepans. Viņa galvenais informācijas avots bija radioreproduktors. Tas jau labu laiku atgādināja par augstākās padomes vēlēšanām. Stepana ausis pieskandināja vārdi: deputāts un kandidāts. Taču viņam nebija saprašanas par šo divu tik bieži dzirdēto vārdu nozīmi.
Kādudien, apskalojis vircainos gumijas zābakus, Stepans devās uz ciema padomi, lai tiktu pie skaidrības – kas ir kas.
Pie ieejas durvīm karājās karogs: sarkans ar baltzilu viļņotu svītru un dzeltenu sirpi ar āmuru stūrī. Noņēmis cepuri, Stepans ieslīdēja padomju varas kabinetā. Sienu rotāja uzraksts ar baltiem burtiem uz sarkanas drēbes: «Staļins ir vērsis savu skatu uz mums».
Pēc nelielas minstināšanās Stepans klāja vaļā nāciena iemeslu. Priekšnieks atplauka smaidā: taču atradies kāds, kas interesējas par tik valstiski svarīgu notikumu.
Priekšsēdētājs skaidro un skaidro, bet Stepans gudrāks nekļūst. Izvilcis no «Belomorkanal» paciņas papirosu, ciema priekšsēdētājs pieiet pie loga un veras pagalmā. No redzētās pavasara idilles viņš priekā vai palecas un māj Stepanam ar roku: «Redzi tos trīs suņus?» Stepans: «Redzu gan.» Priekšnieks: «Tas, ko tu redzi, ir dabisks aģitācijas materiāls par tevi interesējošo jautājumu. Tas suns, kurš apkampis kucīti un kustina dupsi, jau ir deputāts, bet malā tupošais, ar skumjām acīm ir tikai kandidāts… Vai tagad saprati, Stepan?» «Skaidrs, biedri priekšniek, pateicos un vēlreiz pateicos,» tencina Stepans, virzoties uz durvju pusi. Viņš vēl saklausa priekšnieka norādījumu: «Ārā paskaties uz augšu, protams, ne jau debesīs!»
Izgājis uz lieveņa un pacēlis acis, Stepans lasīja: «Visi uz vēlēšanām!»
