Cukurbiešu audzēšana Latvijā sākās tikai brīvvalsts laikā 20. gadu sākumā, kaut arī ziņas par to Latvijā ir atrodamas jau 19. gadsimta sākumā.
Cukurbiešu audzēšana Latvijā sākās tikai brīvvalsts laikā 20. gadu sākumā, kaut arī ziņas par to Latvijā ir atrodamas jau 19. gadsimta sākumā.
Kad pirmie cukurbiešu audzēšanas mēģinājumi bija devuši atzīstamus rezultātus, šī nozare kļuva par nozīmīgu valsts lauksaimniecības daļu. 1926. gadā tika uzbūvēta pirmā cukurfabrika Jelgavā.
Laba augsne cukurbietēm
Pieaugot cukurbiešu sējumu platībām un ražas apjomiem, 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā aktuāls kļuva jautājums par otras cukurfabrikas būvēšanu. Ņemot vērā, ka Bauskas apriņķis kopā ar Jelgavas apriņķi bija Latvijas cukurbiešu audzēšanas centrs (šeit bija vislabākie apstākļi – vispiemērotākā augsne), aktuāls kļuva jautājums par cukurfabrikas būvniecību tieši Bauskas tuvumā. Valdošās aprindas Saeimā un valdībā lēma citādi, un 1932. gadā otru cukurfabriku uzcēla Krustpils tuvumā. Bauskas apriņķa cukurbiešu audzētājiem atlika vien samierināties un izvirzīt lozungu – «Trešajai cukurfabrikai jābūt pie Bauskas!».
Piešķir zemi Pilsmuižā
Bauskas cukurbiešu audzētāju biedrības valde izstrādāja rīcības programmu, lai panāktu trešās cukurfabrikas celšanu Bauskas tuvumā. Vispirms tika veikti dažādi ekonomiskie aprēķini un iesniegts lūgums Centrālajai zemes ierīcības komitejai iedalīt valsts zemes gabalu bijušajā Pilsmuižā elevatora un šaursliežu dzelzceļa tuvumā (apmēram 30 ha). Tomēr arī šoreiz Baus- kas apriņķa cukurbiešu audzētājiem nācās piedzīvot vilšanos, jo 1932. gada 29. septembrī Ministru kabinets pieņēma lēmumu – trešo cukurfabriku būvēt pie Liepājas. Nelīdzēja iesniegtie aprēķini, kas parādīja, ka Jelgavas cukurfabrikas rajonā cukurbiešu sējumu platība ir 3968 ha, Krustpils cukurfabrikas rajonā – 1454 ha, bet plānotās Bauskas cukurfabrikas rajonā – 1768 ha, kamēr iecerētajā Liepājas cukurfabrikas rajonā – tikai 222 hektāri.
Bauskas apriņķa zemnieki protestē
Cietuši sakāvi, 1932. gada oktobra sākumā Bauskas apriņķa cukurbiešu audzētāji kopā ar pašvaldību pārstāvjiem Bauskā sarīkoja plaši apmeklētu sapulci. Tajā piedalījās apmēram pustūkstotis dalībnieku. Tika pieņemta rezolūcija un izveidota delegācija, lai Saeimā, Zemkopības ministrijā un valdības namā paustu sašutumu par partiju interešu dominēšanu pār saimniecisko loģiku un valsts interesēm. Pieņemtajā rezolūcijā bija teikts, ka Bauskas apriņķa cukurbiešu audzētājiem nav saprotama cukura ražošanas politika valstī. Saprāts un ekonomiskās likumsakarības visu laiku ir bijuši tie apstākļi, kas liecinājuši par labu fabrikas celtniecībai pie Bauskas, taču partiju vienošanās vienmēr ir bijušas par sliktu Bauskas cukurbiešu audzētājiem.
Noraidoša valdības attieksme
1932. gada 28. oktobrī vairāk nekā 100 cilvēku liela Bauskas apkārtnes cukurbiešu audzētāju un pašvaldību pārstāvju delegācija ieradās Rīgā. Par notikušo nākamajās dienās rakstīja ne tikai vietējā avīze «Bauskas Vēstis», bet arī centrālie laikraksti – «Jaunākās Ziņas» un «Brīvā Zeme». Baušķenieku delegāciju Zemkopības ministrijā pieņēma ministrs Vilis Gulbis. Viņš paziņoja valdošo partiju stratēģiju cukurfabriku būvniecībā – Zemgales cukurbiešu audzētāju vajadzībām ir fabrika Jelgavā, Latgales cukurbiešu audzētāju vajadzībām – fabrika Krustpilī. Savukārt kurzemniekiem būs domāta fabrika Liepājā, bet tuvākā nākotnē vidzemnieku vajadzībām ceturtā cukurfabrika tiks celta Valmierā. Noraidošu attieksmi nācās uzklausīt arī Saeimā, bet visasāk gāja pie ministru prezidenta Marģera Skujenieka. Viņš delegāciju nepieņēma, bet ar sava palīga starpniecību nodeva baušķeniekiem vienu teikumu – «Cukurfabrikas Bauskā nebūs!» –, kā arī lika paziņot, ka policijai uzdots baušķeniekus izraidīt no ēkas.
Sašutumā par iznākumu baušķenieku delegācijas vadītājs biedrības agronoms Juris Prāts laikrakstā «Bauskas Vēstnesis» notikušo aprakstīja ar trim vārdiem – nonsenss, aprobežotība un noziegums. Arī vēlāk «Bauskas Vēstnesī» var lasīt notikušā ironiskus atreferējumus. Tāds, piemēram, ir ieteikums uzcelt ceturto cukurfabriku uz riteņiem, lai atkarībā no partiju politiskajām kombinācijām to varētu pārvietot pa visu Latviju.
Vājš mierinājums par zaudēto cīņu bija kārtējais lozungs darīt visu, lai ceturtā cukurfabrika tiktu uzcelta pie Bauskas. Kā zināms, turpmākajos gados līdz valsts bojāejai vairs neviena cukurfabrika Latvijā uzbūvēta netika.
