Liepājas simfoniskā orķestra mūziķis, Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūras students Jānis Retenais, izaudzis amatiermūziķa ģimenē Gailīšu pagastā.
Liepājas simfoniskā orķestra mūziķis, Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūras students Jānis Retenais, izaudzis amatiermūziķa ģimenē Gailīšu pagastā. Tēvs Visvaldis Retenais dēlēnam mazotnē atļāva rotaļāties ar mūzikas instrumentiem. Vēlāk, mācīdamies Bauskas mūzikas skolā un spēlēdams vietējās Pamūšas skolas orķestrī, puika apguva vairākus pūšamos instrumentus.
Sākot profesionāli izglītoties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Jānis izvēlējās tubas klasi. Šis lielais metāla pūšamais instruments Latvijā iepaticies tikai dažiem. Tagad Liepājas mūzikas koledžā J. Retenais diviem audzēkņiem palīdz izglītoties tubas spēlē.
Tu jau ilgu laiku esi projām no Bauskas rajona. Raksturo, lūdzu, šos gadus!
– Tas viss ir bijis mācību un darba laiks. Joprojām turpinu studijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā un no pagājušā gada strādāju Liepājas simfoniskajā orķestrī, kur nokļuvu nejauši. Mani uzaicināja aizvietot tubas spēlētāju un pēc tam piedāvāja darbu. Tuba ir viszemākā reģistra metāla pūšamais instruments.
Cik daudz laika pavadi Rīgā un Liepājā?
– Tas saistīts ar orķestra koncertgrafiku. Vidēji trīs nedēļas mēnesī esmu Liepājā. Protams, piedalos arī turnejās, ja programmā ir mana instrumenta repertuārs. Neslēpšu, ka dzīve divās pilsētās ir sarežģīta un nogurdinoša, taču svarīgi strādāt darbu, kas patīk.
Tu vēl pagūsti vadīt nodarbības Liepājas mūzikas koledžā.
– Mani pierunāja. Diviem puišiem mācu spēlēt tubu, trijiem trompeti.
No 1997. gada līdz pagājušajam pavasarim studēji mūziku ārzemēs, Luksemburgas konservatorijā un Holandē. Tādēļ vari salīdzināt izglītības sistēmu pie mums un Eiropā.
– Viss ir diezgan atšķirīgs. Latvijā, piemēram, jaunietis sāk mācīties kādu instrumentu, bet viņam nesanāk labi. Pasniedzēji iesaka pamēģināt citu, ja tas neizdodas, tad virza uz mūzikas teorētiķiem. Eiropā ir tik laba skola, ka jebkuram cilvēkam var palīdzēt iemācīties spēlēt kādu instrumentu. Protams, ja vien grib. Mūzikas izglītības sistēmā tur viss no bērna kājas ir pareizi. Pie mums balstās uz dabas dotiem talantiem, kuriem piemīt izteiktas spējas.
Kā tev izdevās iegūt Luksemburgas Kultūras ministrijas stipendiju?
– Izmantojot studentu apmaiņas programmu, varēju trīs mēnešus mācīties Luksemburgas konservatorijā. Studiju laikā mans skolotājs palīdzēja iegūt stipendiju. Tā mācības no trīs mēnešiem pagarinājās līdz trīsarpus gadiem.
Iepriekš nesagatavojoties, nokļuvi svešā vidē un cilvēkos. Kā spēji iejusties?
– Sākumā grūti un sūri bija. Angļu valodu zināju slikti, studiju biedri mani sauca par misteru Meibi. Angliski varēju pateikt «no» (nē), «yes» (jā) un «maybe» (varbūt). Tādēļ studenti izvēlējās uzrunu – misters Meibi. Mācījos angļu valodu kursos, par kuriem nebija jāmaksā, un apguvu to.
Ko tev deva studijas Luksemburgas konservatorijā?
– Man veicās ar pasniedzējiem. Patriks Krisats ir fantastisks metodiķis. Viņš atklāja orķestra grūtības un ansambļa izjūtu, kas man bija ļoti svarīgi, jo nekad neesmu gribējis spēlēt solo, kaut gan ar tubu to var lieliski darīt. Izglītojos pedagoģijā, ievērojot pūtēju specifiku. Īpašs atklājums bija Aleksandra tehnika, ko palīdzēja apgūt mans skolotājs. Iemācījos pārvaldīt ķermeni, droši justies uz skatuves.
Vai muzicēšana publikai sagādāja problēmas?
– Agrāk es kāpu uz skatuves it kā negribēdams, pukodamies – atkal jāspēlē. Tagad to daru ar prieku. Koncertos spēju just emocionālu pacēlumu, ceru, arī klausītājiem mūzika sagādā baudu. Ļoti patīk spēlēt orķestrī. Tādās reizēs, kad manai tubai un trim tromboniem lieliski izdodas saspēle, patīkami «šermuļi» caurstrāvo ķermeni.
No Luksemburgas tu atvedi savu instrumentu. Tuba maksā dārgi, kā izdevās to iegādāties?
– Studējot ārzemēs, sapratu, ka ir vajadzīgs labs instruments. Mans pasniedzējs pārdeva savējo, ar kuru bija spēlējis divus gadus. Ietaupīju stipendiju, lielākoties ēdot makaronus un ceptus kartupeļus. Arī draugi palīdzēja un ziedoja trīssimt latu, kuru pietrūka līdz vajadzīgai summai. Par studiju biedriem būtu jāstāsta īpaši. Sākumā, kamēr nepazina mani, viņi bija atturīgi. Vēlāk novērtēju, cik draudzīgi un atsaucīgi ir amata brāļi tādā bagātā zemē kā Luksemburga.
Latvijā kopā ar vēl trim mūziķiem esat izveidojuši trombonu kvartetu.
– Pūšamo instrumentu ansambļu spēles tradīcijas Latvijā diemžēl ir pagaisušas. Kaut kas jādara, lai tās atjaunotu un nostiprinātu. Mūsu ansambli sauc «Scady Brass Q», pārtulkojot latviski, tas nozīmē – «Ēnaino pūtēju kvartets». Gribam pierādīt kamermūzikas dzīvotspēju un pievērst jauniešus, profesionālus mūziķus šim žanram.
Šķiet, jūsu kvartets jau ir ievērots un novērtēts.
– Jā, mūs aicina koncertēt Rīgā un Latvijas laukos, piedalāmies konkursos. Mēs neslēpjam savas ambīcijas ar laiku kļūt par Eiropas līmeņa kvartetu.
Klausoties tevī, jāatskārš, ka nekam citam laika neatliek, tikai mūzikai.
– Nevaru iedomāties, ko vēl es varētu darīt. Mani saista arī džezs. Studiju gados ārzemēs mācījos džeza basģitāru un papildināju zināšanas šajā mūzikas žanrā. To gan darīju sev. Rīgā muzicēju kopā ar Gunāru Meijeru.
Saki, kas tev tīk vēl ārpus mūzikas?
– Ļoti labprāt braucu ar automašīnu.
SKOLOTĀJI
Jāņa Retenais pedagogi – tēvs Visvaldis Retenais, Juris Krūmmalis, Ainārs Pilverts Bauskas mūzikas skolā, Gunārs Līcis Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Boļeslavs Voļaks Latvijas Mūzikas akadēmijā, Patriks Krisats Luksemburgas konservatorijā, Josts Smits Encheides Mūzikas augstskolā Holandē.
