Lielie pavasara gaidīšanas svētki ir beigušies. Vakar sākās jaunā gadu tūkstoša pirmais pavasaris.
Lielie pavasara gaidīšanas svētki ir beigušies. Vakar sākās jaunā gadu tūkstoša pirmais pavasaris. Strazdu zēns uz zara izsvilpo meldijas savai strazdītei, un vējš, Mēmeles palu ūdeņus dzīdams, ieskrien arī mūsu galvās. Svētīgs pavasara pūtiens mums visiem nepieciešams, jo marta neprāts daudzu prātus ir kājām gaisā sagriezis. Daļa pagasta veču, vēlēšanu batālijās izcīnījušies, sasēduši amata krēslos. Cits, bažīgi sirmās matu šķipsnas pārlūkojis, laimīgi iegrozīsies iesildītajā vietiņā, kādā pagastmājā izmisīgi tiks gādāts jaunā vietvalža gaumei un patikšanai piemērots sēžamais. Bauskā vēl vienu dienu tiks mērīts, šūts un «trākelēts», lai vismaz sešus domniekus vienā pozīcijas kreklā iekšā iedabūtu. Bet vienkāršajai tautai paliks atmiņas vien par 11. martā bez maksas dalītajām desām, rozēm. Būs atkal jāpērk biļetes uz kino, jāatsauc nevēlamajiem konkurentiem uzliktie lāsti un slimības, jānotrauc melu un aizdomu plīvurs no piekukuļotā kaimiņa vai uzpirktās kaimiņienes.
Pagājušās sestdienas «Panorāmā» Māra Zālīte viedi atgādināja, ka tautai, starp citu, piemīt ne tikai mediju uztieptā slimīgā ziņkāre par «sociķu» nepārprotamo pretenziju uz Rīgas mēra amatu. Viņi tur simt gadu vēl dalīs kuģniecības, ostas, naftas vadus un celulozes rūpnīcas. Cilvēkiem tomēr tīk arī citām lietām pievērsties. Uz Dailes teātra skatuves krieviskos likteņus pašlaik izdzīvo A. Ostrovska lugu varoņi, Nacionālajā teātrī drīz pavasara kaislības sāks plosīt žurku Kornēliju un viņas draugu Cirču. Māra Zālīte izdod savu lugu izlasi, kur cita starpā varēs iepazīties arī ar «Kaupēna» libretu. Ja kādam ausīs vēl smeldz Zigfrīda Muktupāvela dziedātais par māsiņu, ar kuru kopā kā bērnībā gribas jērus ganīt, tad pēc neilga laika tirgotavās varēs meklēt mūzikla «Kaupēn, mans mīļais!» blīvplates versiju. Savukārt M. Zālītes un J. Lūsēna «Neglītais pīlēns» jau savicinājis spārnus, lai līdz ar gājputniem aprīlī uz Rīgu atlidotu.
Ja nu kādam šopavasar Latvijas zeme un tauta šķiet par provinciālu viņa radošo un fizisko spēju izpausmei, var mēģināt pretendēt uz TV šova «Baltijas Robinsons 2001» titulu. Šogad tas risināsies uz eksotiskas salas Malaizijā. Kaut gan tur ir karsts, mori var uzbrukt un, no palmas krītot, kāds kokosrieksts sāpīgi ievainot. Pie sarkana autiņa jau nu tik vienkārši – bez riska – tomēr nevar tikt. Bet, ja nu savs kaktiņš un stūrītis ir sirdij tuvāks, tad atliek iedzert no baltā bērza stumbra tecinātu vienu malku zemes spēka, atrotīt piedurknes, izlaist matus un mesties pavasarī iekšā. Tik dažādas iespējas tas atnesis, un neviena no tām nav ar vēlēšanu kaislībām saistīta. Tās visas pamazām tiek transportētas uz vēstures «getliņiem».
Izskalosim acis tai strautā, kas tek no austrumiem, pagulēsim vēl pāris rītu dabas noteiktajā ritmā, jo jau pēc dažām dienām nāksies celties, klausot gudro politiķu ekonomiskajiem aprēķiniem. Un galvenais – elposim dziļi, klāt pavasaris!
