Beķeru dzimtu Bauskā, Pārupes ielā, kopā savedušas skolēnu brīvdienas.
Beķeru dzimtu Bauskā, Pārupes ielā, kopā savedušas skolēnu brīvdienas. Centrā Ilga Gulbe, pa kreisi māsa Edīte Vārpiņa, aizmugurē brālis Tālivaldis Beķeris, vīrs Artūrs Gulbis, brāļasieva Irma Beķere, priekšplānā Ilgas un Artūra mazbērni – Kristīne, Kārlis, Līga un Pauls. Plašāks materiāls 25. marta atcerei.
Maz, pavisam maz ir tādu latviešu ģimeņu, kuras tieši vai netieši nebūtu skāris komunistiskā režīma terors.
Jau izliktas ceļa zīmes: cik tad ilgi var par to runāt, laiks pārvilkt svītru – bija un izbija. Punkts. Taču, kamēr dzīva ir tā paaudze, kas bija pakļauta represijām, pāridarījumi netiks aizmirsti.
1949. gada 25. marta rītausmā Bauskai ardievas teica skolotāja Verēna Beķere, viņas bērni Ilga, Edīte un Tālivaldis un 77 gadus vecā vīramāte Amālija. (Ģimenes galva, bijušais «Meža-Gudžu» saimnieks un Bauskas pagasta vecākais Pauls Beķe- ris, jau bija aizgājis Aizsaulē 1940. gadā ap Ziemassvētkiem.) Aizbraucējiem smagās mašīnas kravas kastē pie Mēmeles tilta ar roku māja skolotāji Grobiņi, māja tā, ka šķiršanās sveiciens no atmiņas nav izgaisis Beķe- ru ģimenes vecākajai atvasei ILGAI GULBEI, uz kuras piedzīvoto un dzimtas raksturojumu balstīta šī publikācija.
«Guļai Poļe» uzsūc izsūtītos
«No jauna uzvandīt sen atmiņu dzīlēs paglabātos notikumus ir sāpīgi, bet vēsture ir jāzina kā brīdinājums nākamajām paaudzēm.
No manas lāviņas lopu vagonā pa restotā lodziņa spraugu varēju redzēt, kā, no Iecavas stacijas izbraukuši, vagonu riteņiem nervozi klabot, tuvojāmies Latvijas robežai. Vecumnieku stacijā izsviedām vēstulīti. To bija saņēmusi mammas draudzene, Umpārtes skolotāja, kuras meitas dzimšanas dienā 25. martā tiku gaidīta ciemos…
Ešelona galapunkts bija Omskas apgabala Nazivajevkas stacija. No turienes smagajās mašīnās mūs veda līdz Krutinkai. Pēc sadales, kad pēdējie palika veci cilvēki un sievietes ar bērniem, tātad arī mēs, vēršu pajūgos nonācām Kirova padomju saimniecības fermā «Guļai Poļe». Tur cara laikos tikuši izmesti izsūtītie, stepē, zem klajas debess – pastaigāties… Vēl mums stāstīja, ka savulaik «Guļai Poļe» salā izlaisti un nosaluši pārvietotie no Beserābijas. «Pastaigu lauks» jau pirmajā nedēļā paņēma vecomāti, kura, ceļā sasirgusi, vairs neatžirga.
Mēnešalgā govs
Tāpat kā vairākums latviešu, arī es un māsa Edīte strādājām, cik spēka bija padsmitgadniecēm. 1972. gadā saņēmu Vissavienības lauksaimniecības sasniegumu izstādes dalībnieces medaļu par augstiem izslaukumiem. Tikai Maskava mani «neņēma pretī». Biežāk par medaļām tikām pagodināti ar vārdiem «prokļataja latišņa», ja vietējiem uznāca dusmas.
Pirms izsūtīšanas mamma pasniedza krievu valodu un darbmācību Bauskas ģimnāzijā un vakarskolā, kuras direktors bija, ja nemaldos, Pinte. Pavisam negaidīti mamma no viņa saņēma algas sūtījumu par martā nostrādātajām nedēļām. Par šo naudu nopirkām govi, kuru saimniece uzskatīja par noburtu – nedevusi pienu, spērusi. Pie mums «burvestību» kā ar roku noņēma, un Jabločka sevišķi labi sapratās ar mammu. Kad braucām mājās, govi atpirka tās bijusī saimniece.
Gredzenu kreļļu noslēpums
Nevienam vēl neesmu stāstījusi, kā mūsu fermā ar zelta gredzenu krellēm lepojās celtniecības brigadiera meita. Gredzenus tēvs, kara varonis, esot pārvedis no frontes. Toreiz es par šīm krellēm daudz galvu nelauzīju, bet tagad atkal un atkal domāju, kam tie gredzeni bija piederējuši – dzīviem vai mirušiem…
Domas tikai par dzimteni
Mammai slimības dēļ bija atļauts atgriezties mājās agrāk nekā mums, bērniem, kuriem arī bija «uzspiests» nacionālistu zīmogs. Kad pienāca atbrīvošanas vēsts, nevienu brīdi nebija jādomā – braukt vai nebraukt uz Latviju. Protams – braukt. Par to nešaubījās arī citas latviešu ģimenes – Vidovski, Viduleji, Ozoliņi, Valteri, arī Vērmeļtantiņa, Ekerts, – latvieši, gan no Bauskas, gan citiem apriņķiem izsūtītie.
1957. gada ziemā, likvidējuši iedzīvi un sagaidījuši Tālivaldi brīvdienās no Zimino vidusskolas, visi trīs devāmies atceļā – uz mājām.
Uz Sibīriju… caur Dancigu
Šaušalīgākas par Sibīriju palikušas atmiņas no mēģinājuma 1944. gada rudenī izbēgt no sarkanās armijas. Tās atgriešanās atgādināja par izsūtīšanas otro vilni, kas bija gaidāms 1941. gada jūlijā un kurš nevarēja neskart mūsu ģimeni. Tajā rudenī ar «Meža-Gudžu» zirgiem nokļuvām līdz Rīgai, tālākceļš ar kuģi līdz Vācijas pilsētai Dancigai. Tas bija baiļu pilns. Krievu iznīcinātāju uzlidojumi kuģu karavānai nepalika bez sekām. Mūsu apmešanās vietā Grabovā ienāca amerikāņi, bet, robežas izlīdzinot, drīz vien atradāmies padomju karaspēka kontrolētajā teritorijā. Redzēju, ko uzvarētāji darīja Vācijā, arī daudz tāda, kas varbūt manā vecumā nebija jāredz…
Lopu vagonos mūs atveda uz Latviju, lai pēc pieciem gadiem ceļu turpinātu uz Sibīriju.»
No dzimtas hronikas
Beķeru dzimtai Bauskā ir senas saknes. Ilgas Gulbes tēva Paula tēvamāsai Juliannai Beķeres jaunkundzei piederējusi privātskola – J. Beķeres (Bekker) reālģimnāzija. Tā atradusies ēkā Korfa dārzā, kur pēckara gados bija iekārtots bērnunams. Šo ģimnāziju savulaik absolvējusi arī Ilgas mamma Verēna Beķere (dzimusi Gudže). Viņas bērnu ģimenēs par īpaši saudzējamām uzskata vēsturiskas relikvijas, kas kādreiz piederējušas Juliannai Beķerei. Par to liecina monogrammas ar vēl īsti neatšifrētas nozīmes gadskaitļiem: 1881 – 1906. Zupas kauss un karotes «izbraukājušas» Sibīriju un vēl tagad saista ne tikai gadsimtus – ar sudraba kausu zupu smeļ jau Beķeru piektā paaudze.
Ilgas, Edītes un Tālivalža vecāki iespēju robežās izglītojušies. Tēvs, Pauls, studējis mežsaimniecību, māte, Verēna, jurisprudenci. Par spīti okupācijas režīma cirstajiem robiem, dzimtas tradīcijas tiekties pēc gara gaismas turpinājis Tālivaldis un jaunākā paaudze. Visi četri Verēnas un Paula Beķeru mazbērni – Baiba, Aldis, Sandra un Normunds – ieguvuši augstāko izglītību. Beķeru kuplajā dzimtā ir vairāki ārsti un inženieri, bet pašlaik nav neviena pedagoga. Šo kļūdu, iespējams, labos kāds no Paula Beķera mazmazbērniem – Kristīne, Līva, Pauls, Kārlis, Līga, Māris…
Pēcvārds
Atgriezušies mājās, Beķeri sastapuši bijušo skolotāju Kārklīti, kas bija kļuvis par Remontkantora priekšnieku. Viņš trimdiniekus uzņēmis draudzīgi, palīdzējis atrast jumtu virs galvas, iekārtoties darbā. Edīte kļuvusi par šuvējmācekli, vēlāk par meistari un visu darba mūžu strādājusi «sadzīvniekos». Tagad viņa ir neaizvietojama palīdze māsasmeitas dēlu audzināšanā Garkalnē. Ilgai bijis lemts sastapt likteņa biedru Artūru Gulbi, kurš kopā ar māti un māsu (kulaku un nacionālistu ģimene!) no Panemunes pagasta «Gulbjiem» nokļuvis Omskas apgabala Soldatskas rajonā. Ar Ilgu ceļi savijušies Bauskā pēc atgriešanās dzimtenē. Ilga atkarībā no ģimenes apstākļiem bijusi gan ierēdne, gan mākslas audēja, strādājusi arī skaitļošanas stacijā. Tālivaldim bijuši atbildīgi tehniski amati Olainē un Rīgā. Tagad visi trīs Beķeru bērni ir pensionāri. Draudzīgi sadalīts dzimtas īpašums Codes pagastā, kur izveidotas trīs jaunas zemnieku saimniecības – «Meža-Gudžas», «Gudžas» un «Vārpiņas».
Ilgas mātesmāsa Millija savulaik ieprecējusies akadēmiķa J. Endzelīna dzimtā un Otrā pasaules kara beigās atstājusi Latviju. 1989. gadā vienu mēnesi Ilga viesojusies Kanādā pie māsīcām un brālēna, redzējusi pārticību, daudz skaistuma, bet tur dzīvot negribētu, jo «nekur nav tik labi kā Latvijā».
Beķeru dzimtas vēsturē ielūkojusies DAINA ZIEMELE
