Nervozs laiks. Upes palo, pirmie cīruļi sašutuši par pēdējo salu un sniegu, pilsētās un pagastos dala amatus.
Nervozs laiks. Upes palo, pirmie cīruļi sašutuši par pēdējo salu un sniegu, pilsētās un pagastos dala amatus. Cerēto neguvušie deputāti atsakās no pilnvarām. Vidējais vēlētājs lēš: kas man no tā visa tiks?
Atbilde jāmeklē augstāk un tālāk, tur, kur raksta likumus. Nereti tie nāk pēkšņi un uzreiz sit pa pieri. Jaunā recepšu un bezrecepšu sistēma medicīnā no 1. aprīļa pārcelta uz 1. maiju. Taču tik un tā jaunievedums sarežģīs dzīvi. Pēc vislētāko «galvas ripiņu» paciņas receptes būs jāiet pie ārsta, bet, ja nu sūtīs pie cita speciālista, procedūra ieilgs, naudas maciņš plaks un, dod, Dievs, galvassāpes būs pārgājušas. Veselīgi! Tikai lietpratēji šajā pārkārtojumā saskatījuši cilvēktiesību pārkāpumu.
Pēkšņuma sindroms pārņēmis Rīgu – piepeši visi koki novecojuši un apdraud pat Latvijas Banku, kur nu vēl autobraucējus un kājāmgājējus. «Zaļie» pārcēlušies uz dzīvi kokos. Pēc papeļu izzāģēšanas Bauskā, par laimi, kokus tikai apcērp kā pūdeļus, un pilsēta pavasarī izskatās kā «uz nullīti» frizēta dāma.
Bez belzieniem, neparasti klusi pagāja 16. marts. Tikai viens Krievijas TV kanāls rādījis sirmos leģionārus rosāmies. Neiztrūkstoši centrālo notikumu dalībnieki Rīgā un Lestenē ir mūsu rajona vīri – gan leģionāri, gan nacionālās frontes cīnītāji, kad Otrā pasaules kara dārdi jau bija beigušies. Viņiem trūkst naudas, «klibo» veselība, bet viņiem ir piederības izjūta savai tēvu zemei ar tās baltajām un nebaltajām dienām.
Šīs izjūtas un 50 gados Latvijā notikušā niansētas izpratnes diemžēl nav mūsu Valsts prezidentei. No viņas to arī nevar prasīt, jo tas, kas nevar notikt vecajās demokrātijas valstīs tāpēc, ka gluži vienkārši nevar notikt, visrupjākā veidā bija iespējams totalitārā režīmā. Kur beidzas likums, vajadzētu sākties sirdsatbildībai. Žēl, ka tik daudz dūņu bija jāuzmaisa, pirms bijušais VDK izmeklējamo lietu pārraugs A. Zaķis saprata: morāli nav tiesīgs vadīt Valsts prezidentes kanceleju.
Vairas Vīķes-Freibergas neizpratne, ka mūsu valstī mazos «uzraugus» nosoda, bet lielos izrīkotājus ceļ par ministriem, ir saprotama. Tā ir daudzkārt presē aplūkota lieta. Bet «gaišo spēku» karavāna iet tālāk.
Latvija sagaidījusi jauno Krievijas vēstnieku Igoru Studeņņikovu, kurš smaidīgs un omulīgs, tikko iebraucis Rīgā, bārstīja latviešu valodas prasmi: sasveicinoties, tencinot utt. Pirmais iespaids – pozitīvs. Varbūt nevils?
Rīgas Dome tiek plosīta starp sociāldemokrātiem (LSDSP) un mūžam nesavienojamiem – «TB»/LNNK un «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā». LSDSP vadītājam Jurim Bojāram izdevies Domes mēra kandidātos «iedabūt» savu dēlu Gundaru, jo no partijas pajūga izjūdzies spēcīgākais vilcējs D. Īvāns. Tak jau no tiem pašiem «s – – a brāļiem» vien būs.
Rīgā zaudējušās lielās partijas priecājas par panākumiem lauku pašvaldībās. Ilgstoša prieka nebūs, jo «provinciāļu» atrašanās vienā vai otrā partijā ir visai nosacīta, un pēc pāris gadiem viņi vairs neatcerēsies, kurai partijai piederējuši un kuras naudu tērējuši priekšvēlēšanu reklāmām. Tāda ir dzīve.
