Viņa atnāca otro Lieldienu vakarā. Klusu piesita pie rūts, un es nodomāju, ka atkal kāds putnēns lūdz pēc biezpiena drumsliņas.
Viņa atnāca otro Lieldienu vakarā. Klusu piesita pie rūts, un es nodomāju, ka atkal kāds putnēns lūdz pēc biezpiena drumsliņas. «Pie manis šoreiz neatnāca Lieldienu zaķis,» ienākusi virtuvē Viņa klusi noteica. «Trakākais, ka es viņu pat negaidīju. Es vispār negaidīju neko, jo visas manas ilūzijas un cerības ir sabrukušas.
Mēs visi ticējām vienīgajai, pareizajai taisnībai un partijai. Lai arī viss, ko mēs zinājām, bija smalki izvētīts un caurskatīts, tomēr pasniegts tas tika ar teju vai 100 procentu ticamības pakāpi. Tad nāca Atmoda, viss rūpīgi un «mūžīgiem laikiem» būvētais pāris nedēļās sabirza putekļos. To pārciest nebija sāpīgi, jo jaunais cerējās būt patiess, cēls un godprātīgā vienlīdzībā būvēts. Tā vārdā varēja nodot arī iepriekšējo gadu solījumus un cītīgi apgūtās dogmas.
Bet gāja gadi, un nāca viena vilšanās pēc otras. Sabruka sapņi, zuda cerības, vēl no jaunības gadiem saglabājusies jūsma. Lieldienu zaķi, kurš nestu Polijas sīpolu mizās krāsotas, kontrabandas ceļā no Lietuvas ievestas olas, es negaidīju. Manu svārku mala bija apgruzdusi neprātīgo kūlas dedzinātāju liesmās, auto palicis ceļa malā, jo «Statoilā» biju iepildījusi nevis dīzeļdegvielu, bet krāsnīm paredzēto kurināmo.
Atceros, kā, 12. aprīlim tuvojoties, atkārtoju zināmus uzvārdus: Gagarins, Tereškova, Titovs… un vēros debesīs, cerēdama reiz tālajai zvaigznei garāmlidojot pamāt sveicienus. Šogad, pirmā cilvēka kosmiskā lidojuma četrdesmito gadadienu atceroties, masu mediji paziņoja, ka tā nemaz nav bijis. Pirms Gagarina trīs kosmonauti ir traukušies debesīs, viņu lidojumi beigušies traģiski, tāpēc par tiem noklusēts. Vēl viena leģenda sagrauta.
Skumji noskatos kaimiņu zēnos, kuri, vakara izpriecās krājumu izbeigšanos apjautuši, steidzas nakts vidū uz veikalu un tad apreibināšanās dzīres turpinās līdz rīta nemaņai. Toreiz, klases vakarā, mums arī vienīgā vīna pudele izrādījās nepietiekama, bet nekur neko papildināt nevarēja. Šīs patiesības apzināti, turpinājām skaidrām galvām delverēties līdz ausmai. Un cik reižu es gāju Jaunatnes teātrī skatīties «Spēlē, spēlmani!»? Septiņas, un vienmēr pirku biļeti pirmajā rindā. Pēc izrādēm sūtīju ziedus Imantam Skrastiņam, atzīstoties, cik ļoti mīlu Rīgu, Čaku, notekcaurules, trepes un arī viņu. Savā sešdesmit gadu jubilejas raidījumā mākslinieks sacīja, ka viņa lielākais pārdzīvojums ir vilšanās mūsdienu Latvijā.
Pilienu pa pilienam šo dienu realitāte, ne skaudrā un patiesā, bet viltus un negodīgā, ir sadrupinājusi manu cerību un sapņu pasauli. Visur, kur vien veries, – meli, blēdības un apdraudētība. Gājputni uz spārniem atnes nevis pavasari, bet mutes un nagu sērgas baciļus, civilizācijas radītā globālā sasilšana pāris gados jūras dzelmē draud ieskalot manu sapņu pilsētu Venēciju. Nīderlandē dakteri iecelti Dieva kārtā un viņu ziņā tagad, kuram vājiniekam ļauts dzīvot, kuram dators programmēs tūlītēju nomiršanu.»
Tā Viņa klāstīja piemērus vēl un vēl. Es klausījos, domāju, vai patiesi viss ir tik pesimistiski, un tad paskatījos pa logu. Bet tiešām, agrāk taču zāle bija zaļāka un debesis zilākas.
