«Bērni, kuri ir» – tā saucas sabiedrības informēšanas kampaņa, kas aprīlī un maijā pievērš sabiedrības uzmanību bērniem un jauniešiem, kuri, pametuši mājas, dzīvo uz ielas, ubago, lai iegūtu iztiku.
«Bērni, kuri ir» – tā saucas sabiedrības informēšanas kampaņa, kas aprīlī un maijā pievērš sabiedrības uzmanību bērniem un jauniešiem, kuri, pametuši mājas, dzīvo uz ielas, ubago, lai iegūtu iztiku.
Asas izjūtas vai izmisums?
Sorosa fonda-Latvija programma aicina izprast cēloņus, kāpēc šie bērni izvēlas šādu dzīvesveidu un vietu. Diemžēl tieši mazie ubagi ir pirmie, ko Rīgā, izkāpjot no satiksmes autobusa, sastop iebraucēji. Cauri tunelim dodoties uz vecpilsētu vai tramvaja pieturu, viņi mūs uzrunā visur, arī tirgus paviljonā un parkā. Vai tā ir tikai Rīgas nelaime? Vai varam droši apgalvot, ka šādu bērnu nav Bauskā, Iecavā, Vecumniekos?
Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas definīcijas ielas bērns ir tāds nepilngadīgais, kuram iela ir galvenā socializācijas vieta, mājoklis, iztikas avots, pusaudzis vai mazgadīgais, par kuru pieaugušie negādā un neuzrauga.
Psiholoģe Ieva Bite uzskata, ka bērni ļoti asi izjūt ģimenes problēmas. Ļoti daudziem bērniem Latvijā trūkst uztura, apģērba, skolai vajadzīgā, arī higiēnas piederumu, elementāru iemaņu un iespēju sevi apkopt. Bet ne jau tikai nelabvēlīgu ģimeņu bērni nokļūst uz ielas. Viņu vidū ir arī labi nodrošinātu vecāku atvases, kuras meklē jaunas, arvien asākas izjūtas un pārdzīvojumus, nekā sniedz mājas, kur viss ir pareizs, kārtīgs un reglamentēts, bet nav mīlestības un sapratnes. Nereti pieaugušie steidzas aizliegt, bet neprot izskaidrot, kāpēc ir slikti lietot alkoholu, narkotikas, smēķēt, vakaros klīst pa ielām, nemācīties, zagt.
Ja neesmu labs, tad…
Viena no pamatkļūdām audzināšanā ir konsekvences trūkums – noteikta veida uzvedībai vai pārkāpumam nav noteiktu seku un ģimenē prasības ir pretrunī- gas, atkarībā no vecāku garastāvokļa. Tas bērnā rada apjukumu un haosu, nedrošību. Aizsardzība tiek meklēta uz ielas, kur veidojas līdzaudžu bars ar saviem likumiem, runas veidu, izdzīvošanas taktiku. Katrā grupā ir līderi un atstumtie. Pat ar pāridarītājiem tiek meklēts kontakts, jo šādas attiecības uz ielas ir ļoti svarī- gas. Darbojas princips – «ja es nevaru būt labs, tad būšu pats sliktākais un mani pamanīs tieši tādēļ».
Nereti ārēji visrobustākie bērni ļoti bieži fantazē un sapņo, viņi izdomā neesošus tēvus, mīļas māmiņas, vēlas kļūt bagāti, gā- dāt par jaunākajiem bērniem ģimenē. Tomēr dzīve uz ielas, galēji agresīvas izdzīvošanas apstākļos apslāpē spēju būt līdzjūtīgam un atbildīgam. Attiecības veidojas un attīstās negatīvā virzienā, ielu bērni ir ļoti neaizsargāti, bieži tiek iesaistīti noziegumos, prostitūcijā, narkotiku lietošanā un izplatīšanā.
Kam labāk palīdzēt?
Sabiedrībai svarīgi ir darboties divos virzienos: vispirms gādāt, lai bērni nenonāk uz ielas (sociālie darbinieki izstrādā profilaktiskās programmas) un censties ielas bērnus virzīt normā- lā vidē, nodrošinot rehabilitācijas un atveseļošanās iespējas. Šī ir tēze no datu krājuma «Bērni un ģimenes Latvijā, situācijas analīze ’99», ko izdevusi UNICEF Latvijas Nacionālā komiteja ar Sorosa fonda-Latvija atbalstu.
«Ignorējot un nerisinot ielas bērnu problēmu, Latvija riskē iegūt zaudēto paaudzi, kura dzīves iemaņas, prasmi darboties sabiedrībā un vērtības būs apguvusi uz ielas,» tā uzskata Inga Lukašinska, asociācijas «Ielas bērniem» pārstāve. Bauskas rajona pašvaldībās vairāk gādāts par sociālo palīdzību veciem cilvēkiem, pensionāriem, invalīdiem. Vienīgais ģimenes un jauniešu atbalsta centrs izveidots Īslīces pagastā. Valsts institūcijām būtu svarīgi izvērtēt un saprast, ka vecākiem un ģimenēm jāpalīdz, pirms vēl viņu bērni nav nonākuši uz ielas. Kur ir izdevīgāk ieguldīt naudu? Vai tiešām patversmēs un cietumos?
Fakti
Bērni uz ielas nonāk sociālu, ekonomisku un psiholoģisku iemeslu dēļ. Tie ir:
ģimenes nabadzība, bezdarbs, izlikšana no dzīvokļa parādu dēļ, viena vai abu vecāku zaudējums (arī šķiršanās vai nāve), depresīva gaisotne, spriedze, ģimenes siltuma trūkums, vardarbība, vecāku vai aprūpētāju alkoholisms, ļoti aizņemtu vecāku vienaldzība pret bērniem.
