Klausoties, kā lemj augstāka ranga varasvīri, pēdējā laikā arvien biežāk jūtos kā zaldātiņš, kuram nav jādomā, tikai jāizpilda pavēles.
Klausoties, kā lemj augstāka ranga varasvīri, pēdējā laikā arvien biežāk jūtos kā zaldātiņš, kuram nav jādomā, tikai jāizpilda pavēles. Valodas mācīties latvieši nav slinki, tāpēc vienādi sekmīgi varam atbildēt – «Tak točno!», «Tieši tā!» vai «Yes, sir!».
Apmēram tā saprotu pašreizējo spriešanu par reģionālās reformas projekta realizāciju Latvijā. Tas paredz 102 pašvaldības, ko veidos 95 novadi un septiņas lielās pilsētas. Jo tālāk no Rīgas, jo novadi lielāki, jo tuvāk – jo pašvaldības mazākas – laikam taču vērtīgākas. Patstāvība paredzēta, piemēram, Garkalnes, Stopiņu, Ikšķiles un Mārupes novadam.
Neesmu no tiem, kuri stīvi turas pretī jebkuriem pārveidojumiem. Mazo pagastu teritoriju, administrēšanas un līdzekļu apvienošanai tiešām ir attīstības perspektīva, tas var palīdzēt arī uzņēmējdarbības attīstībai. Taču nav nācies redzēt nevienu ekonomiski pamatotu aprēķinu, kas pārliecinātu, ka Bauskas novads, no Grenctāles līdz Viesturiem, «pieķerot» klāt gabalu Vecsaules, Īslīces un Gailīšu pagasta teritoriju, spēs sekmīgi funkcionēt. Pašvaldība taču nav tikai tas nams, pie kura karogs plīv vējā. Tie ir iedzīvotāji, kuriem ar šo pašvaldību var būt gan lietas kārtojamas, gan savureiz padoms un palīdzība jālūdz.
Pagājušajā nedēļā iepazinos ar kādu jauku ģimeni, kura dzīvo laukos Bauskas tuvumā. Trīs bērni, skolēni, mācās pilsētas, nevis vietējā pagasta vidusskolā, jo tā atrodas divreiz tālāk. Taču pagasta pašvaldība šādā gadījumā nekompensē ģimenei izdevumus autobusa biļetēm ikdienas braucieniem uz skolu Bauskā. 90 santīmu katru dienu šai ģimenei ir liela nauda, jo mājās aug vēl ceturtais mazulis. Kāda ir izvēle – vai tiešām nelaist bērnus uz skolu, kā to dara jau diezgan daudzas trūcīgas ģimenes Latvijā? Ja šāda situācija veidojas pašlaik ne tik lielo pagastu nomalēs dzīvojošajiem, kas notiks pēc reformas, kad nomales no centra būs daudz tālāk?
Vienu lietu pilnīgi nesaprotu – pirms pusotra mēneša Latvijā tika ievēlētas jaunas pašvaldības. Šis process nebija lēts. Bauskas rajonā jauni vadītāji sākuši strādāt gandrīz pusē pašreizējo pašvaldību. Atstājuši līdzšinējo darbu, viņi uzzina, ka, reformu īstenojot, jau pēc gada nebūs ne amatu, ne pienākumu, ne arī pašu pagastu. Kādreiz man mācīja, ka nopietni cilvēki apsver savas rīcības sekas…
Nesen kolēģis zvanīja kādas lauku pašvaldības deputātam uz mobilo telefonu. Puisis atsaucās un lūdza mirkli pagaidīt, kamēr viņš pieturēšot zirgu ceļmalā. Divu roku par maz, lai vienlaikus rīkotos ar pajūga grožiem, pātagu un mobilo telefonu. Lūk, tā mums te laukos klājas, viņš skaidroja. Varbūt, ka šo piemēru varētu atgādināt reģionālās reformas idejas autoriem, kuri Latviju redz datora ekrānā.
