Nacionālās pretošanās cīņas pret okupantiem pēc kara Bauskas apriņķī ir tikpat kā nepētīta tēma, tikai tagad tai pievērsušies muzeja speciālisti.
Nacionālās pretošanās cīņas pret okupantiem pēc kara Bauskas apriņķī ir tikpat kā nepētīta tēma, tikai tagad tai pievērsušies muzeja speciālisti.
1949. gadā tapa krimināllieta vairāku personu apsūdzībā par viņu darbību no 1946. līdz 1948. gadam. Apsūdzība tika celta par «bruņotas pretpadomju bandas izveidošanu un darbību Rundāles pagastā». Pārsteidzoši ir šīs lietas apstākļi un iznākums, kurā pēdējie ieraksti veikti vēl pavisam nesen – 90. gadu vidū. Pieļaujot iespēju, ka lieta ir safabricēta, personu vārdu un uzvārdu vietā būs tikai iniciāļi. Tekstā tiks lietota krimināllietas terminoloģija. Safabricējuma gadījumā lasītājam būs iespēja pārliecināties par padomju tiesu sistēmu un tās metodēm apjomīgu lietu sagatavošanā un novešanā līdz «likumīgam spriedumam» – izsūtījumam uz 25 gadiem.
Uzbrukums pagasta finansistei
Pēc kara beigām 1945. gadā Rundāles pagasta iedzīvotājs, bijušais leģionārs J. Z., no paziņām uzzināja, ka viņam draud arests, un nolēma slēpties jeb dzīvot nelegāli tēva mājās izveidotajā slēpnī – bunkurā. Viņa brālis A. Z. savukārt pavisam drīz no paziņas uzzināja, ka pavisam netālu kaimiņpagastā kādās mājās līdzīgi nelegālā veidā dzīvo un no aresta izvairās J. K. Pēc abu tikšanās tika nolemts veidot pretpadomju grupu, kas sāktu cīņu pret vietējiem padomju aktīvistiem. Ieroči tika iegūti, kad A. Z. un vēl vairāki viņa paziņas, tostarp arī kāds vīrs, kam minēts segvārds «zelta zobs», iesaistījās grupā.
No krimināllietas materiāliem nekļūst skaidrs par šīs grupas pretpadomju aktivitātēm un cīņu, tomēr viena epizode vijas cauri visai krimināllietai. Proti, J. Z. un J. K. radās vajadzība iegūt viltotus dokumentus. To ar paziņu palīdzību, kas strādāja Rīgā vajadzīgajās iestādēs, apsolīja izdarīt J. K. Galvenā bija nauda. A. Z. ievāca ziņas par finanšu aģentes M. P. darbību Rundāles pagastā. Kad 1947. gada oktobrī viņa no Pilsrundāles ar velosipēdu devās uz Bausku, lai iemaksātu bankā nepilnus 100000 rubļu, J. Z. apmēram puskilometru no Pilsrundāles mežā veica bruņotu uzbrukumu. Iegūtais laupījums tad arī tika izmantots viltotu dokumentu iegādē, bet pārpalikumu sadalīja grupas dalībniekiem.
Šī ir praktiski vienīgā sīki izmeklētā vai arī safabricētā epizode visā apjomīgajā krimināllietā, ja neskaita nekonkrētas apsūdzības, piemēram, nelegālu pretpadomju sanāksmju rīkošanā Rīgā J. K. paziņu konspiratīvajā dzīvoklī.
Neskaidrās lietas apstākļu izmeklēšana
1948. gada beigās un 1949. gada sākumā visas minētajā grupā iesaistītās personas (arī ierēdņi, kas veica dokumentu viltošanu) tika apcietinātas un sākās izmeklēšana. Tā beidzās 1949. gada decembrī, pasludinot spriedumu: J. Z. un J. K. kā bandas izveidotājiem – 25 gadi, A. Z. – 15 gadu, bet pārējiem – desmit gadu. Apsūdzēto personu vaina tika kvalificēta pēc diviem juridiskiem aktiem – pēc bēdīgi slavenā Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 58. panta par dzimtenes nodevību un darbību pretpadomju bruņotā bandā, kā arī pēc valdības lēmuma «Par kriminālatbildību valsts un sociālistiskā īpašuma izlaupīšanā».
Par sākumā minēto it kā grupas dalībnieku ar segvārdu «zelta zobs» lietai pievienota NKVD izziņa, ka J. Z. un J. K. izveidotās bandas dalībnieks «zelta zobs» ir labi zināmais bandīts J. G., kas iznīcināts Īslīces pagastā kādā operācijā 1947. gadā. Šai izziņai var ticēt un var arī neticēt, jo zināms ir fakts, ka minētajam J. G., kas vairākkārt bija izcīnījis sekmīgas kaujas bruņotās sadursmēs ar čekistiem, pēc viņa nošaušanas čekisti pierakstīja visu ko.
1955. gadā visiem notiesātajiem, izņemot J. Z. kā vienam no bandas izveidotājiem un laupīšanas uzbrukuma tiešajam vaininiekam (J. K. 1950. gadā izsūtījumā bija jau miris), piespriestais sods tika samazināts uz laiku, kāds jau pavadīts ieslodzījumā, un viņi tika atbrīvoti. Savukārt J. Z. 1956. gadā rakstīja vēstuli PSRS Augstākās tiesas prezidijam, kurā skaidroja apstākļus, ka čekas izmeklētāji lietu safabricējuši, fiziski ietekmējot pratināmos un panākot atzīšanos izdomātā uzbrukumā. Savu vainu J. Z. atzina tikai kā pretpadomju grupas dalībnieks un lūdza samazināt nodarījumam neatbilstošo pārāk bargo sodu. Pēc papildizmeklēšanas un liecinieku pārklaušināšanas lūgums tika noraidīts. Savukārt 1962. gadā tapušajā līdzīga rakstura vēstulē J. Z. atzina savu vainu minētajā uzbrukumā un lūdza samazināt sodu, pamatojot to ar faktu, ka viņš nevienu nav nogalinājis. Šoreiz lūgums tika apmierināts un piespriestais sods samazināts par desmit gadiem.
Nedz apstiprina, nedz noliedz
Ievērojot visus lietas apstākļus, 90. gadu sākumā Reabilitācijas lietu prokuratūra noraidīja J. Z. reabilitācijas lūgumu. Taču 90. gadu vidū Latvijas Augstākās Tiesas priekšsēdētāja vietnieks iesniedza protestu. To akceptēja Augstākās Tiesas prezidijs, reabilitējot J. Z. un pamatojot lēmumu ar sarežģītu juridisko formulējumu par padomju tiesas patvaļu, kvalificējot vainu pēc diviem juridiskajiem aktiem, kas ir nepareiza juridiskā procedūra. Nesaprotamākais visā šajā lietā ir tas, ka šāds lēmums nedz apstiprina, nedz arī noliedz uzbrukumu 1947. gada rudenī toreizējai Rundāles pagasta finansistei, kā arī to, vai vispār jelkāda pretošanās grupa Rundāles pagastā ir bijusi.
