Bauskas rajona veterinārie darbinieki profesijas pirmos svētkus – Pasaules veterināro dienu – svinēja 28. aprīlī «Aveņkroga» visās zālēs.
Bauskas rajona veterinārie darbinieki profesijas pirmos svētkus – Pasaules veterināro dienu – svinēja 28. aprīlī «Aveņkroga» visās zālēs.
Dalībnieku atsaucība bija necerēti liela – no 167 apzinātajiem speciālistiem ieradās 120. Atkalredzēšanās prieks bija patiess, īpaši tiem viesiem, kuri jau devušies pelnītā atpūtā. Vairākums veterināro darbinieku profesijā nostrādājuši visu mūžu, grupai gados jaunāku kolēģu pārmaiņu laikā vajadzēja pārkvalificēties citās jomās.
Sargā mazos brāļus
Rajona Veterinārās pārvaldes darbinieki un laboratorijas vadītāja Veronika Bite nebija žēlojusi laiku un pūles rajona veterināro darbinieku apzināšanā un svētku sagatavošanā. Pulcēšanās telpā viesus pārsteidza fotoizstāde, kas atspoguļoja veterinārā dienesta darbu gadsimta garumā.
Veterinārās pārvaldes priekšnieks Jānis Bite svētku uzrunā teica, ka profesija ir cilvēkus vienojoša, – viņi vienādi mācījušies, vienādi domā, dzīvo vienam mērķim – mazo brāļu, dzīvnieku, aizsardzībai, neņemot vērā smagos darba apstākļus un personiskās ērtības. Šīs saites mēdz būt stiprākas par radniecīgajām, ģimenes un ticības saitēm. Daudz speciālistu dažādu iemeslu dēļ ir pārkvalificējušies, taču veterinārā darbinieka profesija laukos izdzīvojusi, kaut arī piecas reizes ir samazinājies produktīvo dzīvnieku skaits.
Tā ir, ka jaunās tehnoloģijas aizved arvien tālāk no dabas. Par to skaļi protestē visas pasaules zaļi domājošie. Veterinārārsti ir vieni no tiem, kas aizstāv un sargā Zemes dzīvo radību, glābjot to no sērgām un iznīcības. Un tā ir Pasaules veterinārās dienas sūtība.
Gotiņas turējās virvēs
Elga Kalviņa augstskolu beigusi un veterinārārstes diplomu ieguvusi 1954. gadā. Prakses sākumgadus atceroties, viņai kļūst skumji. Tolaik kopsaimniecības vēl nav nostiprinājušās, siena vienmēr trūcis. Barības nepietiekamība pavasaros gāzusi govis no kājām. Reti kura ragaine iztikusi bez daktera palīdzības. Bijušas saimniecības, kur lopi iekārti virvēs, jo nevarējuši piecelties, tomēr govis slauktas trīs reizes dienā. Veterinārārsta vienīgais pārvietošanās līdzeklis bijis zirgs. Ar šīm grūtībām palīdzējis tikt galā jaunības entuziasms un arī profesijas mīlestība.
Pēdējos divdesmit gadus Elga Kalviņa strādājusi akciju sabiedrībā «Balticovo». Šeit darba apstākļi un tehnoloģija ir pilnīgi citāda. Viss balstās uz sanitāriju un profilaktisko darbu. Ar putnu miljonu tiek galā pieci veterinārārsti.
Speciāliste domā, ka izaudzinājusi labu maiņu, un tagad var mierīgi atpūsties.
Viss mūžs vienā darbavietā
Abas veterānes, ceraukstietes Rasma Endzele un Regīna Timma, gandrīz visu mūžu nostrādājušas kopā. Atklājas, ka abas augušas Rīgā un nākotnes profesiju izvēlējušās, romantiku meklējot. Rasma Endzele, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas 1955. gada absolvente, darba gaitas sākusi Vircavā, no kurienes liela daļa saimnieku bija izsūtīti uz Sibīriju. Iebraucēji pret saviem darba pienākumiem izturējušies pavirši, tāpēc jaunajai speciālistei vajadzējis dubultenerģiju, lai lopiņus turētu pie veselības. Relaksāciju toreiz sniedzis sports un mīlestība uz zirgiem. Vircavā Rasma satikusi arī dzīvesbiedru Jāni, kopā pārcēlušies uz darbu Bauskas paraugsaimniecībā, kur nostrādāts līdz tās pēdējai dienai.
Dakterei Regīnai Timmai (Lauksaimniecības akadēmijas 1962. gada izlaidums) Ceraukste ir pirmā un vienīgā darbavieta. Viņas vadībā veidojās saimniecības lopkopības nozare, kas bija viena no labākajām rajonā. Ceraukstes veterinārais dienests ilgus gadus bijis pats precīzākais un saņēmis labāko novērtējumu, un nopelnījis ne vienu pateicību vien. R. Timmas darba biogrāfijā ir saimniecības uzplaukums un privatizācija… Tagad visā teritorijā ir palikusi tikai viena govju ferma ar simt piena devējām. «Nevienā fermā vairs neesmu iegājusi, jo sirds sāp,» saka sirmā veterinārārste.
R. Timma stāsta, ka bērnu dienās dzīvojusi kaimiņos ar veterinārārsti Ņinu Švikuli. Kādreiz kopīgi gaidījušas Jaungada atnākšanu. Jau skanējuši Kremļa kuranti un bijušas paceltas šampanieša glāzes, kad pie durvīm atskanējis zvans. Kādam lopiņam steidzami bijusi vajadzīga dakterītes palīdzība. Toreiz Ņinas šampanietis neizdzerts palicis glāzē…
Tā sagadījās, ka svētkos sarunu biedres bija tikai sievietes, taču vairāk par pusi šī smagā darba darītāju ir tieši viņas.
