Atceros divas atšķirīgas meža dienas ar 52 gadu atstarpi. Ar koku stādīšanu gan tās nav saistītas.
Atceros divas atšķirīgas meža dienas ar 52 gadu atstarpi. Ar koku stādīšanu gan tās nav saistītas. Pirmā notika 1949. gada 21. aprīlī Tukuma rajona Sēmes pagasta mežā, kad VDK organizēta speckomanda – no tautas vidus nākuši pakalpiņi – ielenca un uzspridzināja bunkuru. Tajā pie diviem partizāniem patvērumu bija atraduši no 25. marta šausmu nakts izbēguši trīs cilvēki. Visi pieci gājuši bojā. Komunistiskā partija cienīgi sagaidīja sarkanās revolūcijas vadoņa pasaulē nākšanas dienu – ar devīzi: attīrīsim Padomju Latvijas mežus no buržuāziskajiem nacionālistiem. Tā noslēdzās viena meža diena.
Otra notika šogad – tajā pašā vietā un datumā. Zemē guldīja mazu, baltu šķirstu, kurā bija tas, ko izdevies atrast, pēc pusgadsimta saspridzināto bunkuru atrokot. Pie pieminekļa ar krusta zīmi, kurā iekalti pieci uzvārdi, godasardzē stāvēja Tukuma zemessargu bataljona vīri ar savas vienības karogu. Viņiem blakus – jaunsargi. Apbedīšanas ceremoniju vadīja Sēmes pagasta padomes priekšsēdētāja un vietējās draudzes mācītājs. Sēmes pamatskolas bērnu ansamblītis dziedāja šim brīdim piemērotas dziesmiņas. Bija pulcējušies vietējie ļaudis un ciemiņi no Talsiem un Rīgas. Patīkams pārsteigums – Tukuma novada skolu jauniešu grupa, kas piemiņas vietā ar svinīgu solījumu kļuva par jaunsargiem – Tukuma zemessargu bataljona jauno maiņu. Pieminēšu simpātisku meiteni Anastasiju Opuļeiko, kura kopā ar saviem līdzaudžiem solījās kalpot Tēvzemei Latvijai, sargāt to, paliekot vienmēr uzticīga tās neatkarībai. Jaunieši šajā meža dienā neiestādīja kokus, bet kaut ko ne mazāk svētu sevī.
J. ZEMTAUTIS Svitenē
