Trīsdesmitajos gados Skaistkalnē savdabīgu kolorītu radīja kapucīņu mūku un Svētā Krusta klostera māsu klātbūtne.
Trīsdesmitajos gados Skaistkalnē savdabīgu kolorītu radīja kapucīņu mūku un Svētā Krusta klostera māsu klātbūtne. Klostera māsa Agrēda (Olga Trelle-Daudzvārde) publicējusi atmiņu grāmatu par dzīvi Skaistkalnē 30. gados.
Bāreņu un trūcīgo aprūpe
1844. gadā Mecingenā (Šveicē) tika izveidots Svētā Krusta māsu misiju centrs, lai palīdzētu trūkumcietējiem un bāreņiem visā pasaulē. Misijas vēlāk sāka darbību Dienvidamerikā, Āfrikā un Indijā. 1931. gadā pēc Latvijas katoļu arhibīskapa Springoviča aicinājuma valstī ieradās vairākas Svētā Krusta māsas no Bavārijas. Māsu misijas izvietojās Rīgā, Liepājā un Skaistkalnē.
Skaistkalnē māsas apmetās Strautnieka mājās, bet vēlāk saskaņā ar testamentu ieguva bijušo Pantalona saimniecību, kur izveidoja klosteri un 1938. gadā – arī Sv. Elizabetes bērnu patversmi. Par klostera priekšnieci kļuva māsa Laurencija (vāciete), bet par bērnu patversmes vadītāju – māsa Agrēda (O. Trelle-Daudzvārde). Viņa strādāja arī par vācu valodas un ticības mācības skolotāju vietējā pamatskolā un par klostera māsu bija kļuvusi pēc sarežģītām garīgām pārdomām un pārbaudījumiem.
Svētās Elizabetes bērnu patversmē Skaistkalnē tika uzņemti bāreņi un bērni no trūcīgām ģimenēm. Uz patversmi maksas pansijā bērni tika atvesti arī no turīgām rīdzinieku un vietējām ģimenēm. Tādējādi tur bieži atradās vairāk nekā pussimt dažādu vecumu un sociālas izcelsmes bērnu. Iestādes darbība administratīvi bija pakļauta Tautas Labklājības ministrijas Bērnu aizgādības nodaļai, bet to uzturēja Skaistkalnes katoļu draudze un Svētā Krusta klostera māsas.
Otrā pasaules kara laikā 1940. gadā uz Vāciju aizbrau- ca vācu tautības Svētā Krus- ta māsas, bet bērnu patversme nonāca laicīgās varas pārzi- ņā. Savukārt 1944. gada vasa- rā, tuvojoties frontei, patversmes bāreņus pārvietoja uz Baldones Mercendorfa bērnu patversmi, bet vēlāk – uz Vāciju.
Apzināti negaršīgs ēdiens
Par Svētā Krusta klostera māsām tā pastāvēšanas laikā kļuva arī vairākas latvietes – M. Ābeltiņa (māsa Olga), H. Grosberga (māsa Terēzija), K. Sproģe (māsa Vincencija). Par klostera māsu kļuva arī O. Trelle-Daudzvārde. Viņa vispirms 1933. gadā pēc grūtas izšķiršanās pārgāja no luterticības katoļticībā, tad atteicās no ģimenes un draugiem, kā arī no skolotājas darba Skaistkalnes pagasta Krusas skolā.
Pēc iestāšanās klosterī O. Trelle-Daudzvārde kļuva par kandidāti un tika nosūtīta uz Altētingas Svētā Krusta klosteri Vācijā, kur viņai nācās pārdzīvot smagus pārbaudījumus pazemībā un paklausībā. Klostera vecākās māsas uz acīmredzamām pārestībām un pazemojumiem parasti atbildēja, ka iesācējam pats velns visu rāda šķībi.
1935. gada 2. jūlijā O. Trelle-Daudzvārde sāka noviciātu. Tas bija pārbaudes laiks līdz kļūšanai par pilntiesīgu māsu. Tad nācās pilnīgi mērdēt gribu («… iet lēnām, kad gribas steigties, un steigties, kad nogurums māc»), ievērot šķīstību domās un darbos, audzināt sevī paklausību, kā to darījis pats Jēzus Kristus, ļaujot sevi pienaglot pie krusta. Nācās atteikties no garīgām un laicīgām baudām un pierast pie tā, ka arī ēšana nav bauda, bet upuris, kā to rādījis Svētais Francisks, ēzdams maizi, apkaisītu ar pelniem, lai tā sliktāk garšotu. Klostera ēdiens apzināti bija negaršīgs, un tas bijis pārbaudījums organismam, jo bieži pārņēmuši ģīboņi un nespēks.
Ticības pretrunās
Pēc kanoniskā eksāmena nokārtošanas 1936. gada jūlijā O. Trelle-Daudzvārde kļuva par pilntiesīgu Sv. Krusta māsu, ieguva māsas Agrēdas vārdu un atgriezās Skaistkalnē. Darbojoties bērnu patversmē, viņa pilnībā īstenoja māsas misiju, tomēr pasaulīgas domas par katoļu ticības dogmām viņu neatstāja. Kāpēc ir tā, ka Dieva radīto apkārtējo pasauli nedrīkst redzēt un izjust? Vai tiešām Dievam žēl, ka to redz, izjūt un priecājas par to? Ja maize ir Dieva dāvana, kāpēc Svētais Francisks to apzināti maitājis? Kāpēc elles mokas pazudinātai dvēselei ir mūžīgas? Kāpēc par pazudināto dvēseli nenāk Dieva bezgalīgā žēlastība, kā šķīstie Debesīs varēs gavilēt, redzēdami ciešanas ellē? Vienlaikus ar šīm domām nācās apzināties, ka grēks tā domāt, ka grēks apšaubīt Svēto Rakstu dogmu un Svētā Franciska rīcību. Nevajag domāt, bet ticēt, jo domāšana ticībai ir kaitīga.
1942. gada vasarā pēc smagām pārdomām O. Trelle-Daudzvārde izšķīrās par aiziešanu no klostera: «Dievs mūžam nepiedod Ievai ābola ēšanu un visu pasauli nolādējis ar mokām, kariem, slimībām un ciešanām. Ticīgie gadu simtiem lūdzas pēc žēlsirdības, bet Dievs nenoņem lāstu un sūta arvien jaunas mokas, ciešanas un asinis. Bet mani Svētie Raksti māca piedot tuvākā slepkavam. Tātad man ir jāvar vairāk, nekā pats Dievs spēj.»
