Atgriežoties no Ziemeļvalstu konferences par sociālās palīdzības iestādēs aprūpējamām personām, mazliet skumji secinājumi ir Dzintrai Veļķerei, Bauskas bērnunama patversmes «Annele» vadītājai.
Atgriežoties no Ziemeļvalstu konferences par sociālās palīdzības iestādēs aprūpējamām personām, mazliet skumji secinājumi ir Dzintrai Veļķerei, Bauskas bērnunama patversmes «Annele» vadītājai.
Izzināts un redzēts daudz interesanta, bet gūtā pieredze maz pielietojama darbā Latvijā un Bauskā.
Cilvēku uzskata par lielāko bagātību
Konference, kurā piedalījās sociālās aprūpes darbinieki no Dānijas, Islandes, Fēru salām, Zviedrijas, Somijas, šoreiz tikusi organizēta Norvēģijā. Speciāli uzaicināti Baltijas valstu pārstāvji, kuriem apmaksāti visi izdevumi. Dzintra Veļķere neslēpa, ka bijusi sajūsmināta par krāšņo Norvēģijas dabu. Vienlaikus nācies secināt, ka Ziemeļvalstīs pret cilvēkiem izturas kā pret lielāko bagātību. To parāda valsts finansējums aprūpes iestādēm, nodrošinājums invalīdiem, bez vecāku gādības palikušajiem, veciem un jauniem sabiedrības pilsoņiem, kuri kādu iemeslu dēļ paši savu dzīvi nespēj nokārtot.
Dzintra Veļķere stāsta: «Priekšlasījumi skāra ļoti smagas tēmas, tika publiskoti pētījumu rezultāti par vardarbību dzīves sākumā, jaunu pieeju seksuālajai uzmācībai. Uzmanību pievērsa psiholoģiskajai vardarbībai ģimenē, stāstīja par bērnu stratēģiju, lai instinktīvi izdzīvotu smagos apstākļos, skaidroja, kā saprast vardarbību un agresivitāti sabiedrībā.»
Daudz pārpratumu
«Manuprāt, Latvijā šajā jomā pašlaik ir vairāk pārpratumu nekā labuma. Dažu sabiedrisko organizāciju pārmetumi bērnunamu darbiniekiem par vardarbību pret audzēkņiem ir pārspīlēti un nepatiesi. Pirms dažiem gadiem centos «Anneles» audzēkņiem sarunāt iespēju kaplēt cukurbietes, lai viņi ko nopelnītu. Ja es to darītu tagad, arī mani varētu apsūdzēt vardarbībā pret bērniem, jo kurš no viņiem vēlas strādāt tik smagu darbu? Vai šāds darbs bērniem ir piemērots? Taču zemnieku bērni strādā kopā ar vecākiem. Ik reizi, pirms kādu audzēkni mēģinu apkampt, apmīļot, man jāatceras, ka arī to iespējams uzskatīt par seksuālu uzmākšanos. Ko darīt, ja ar varu jāpiespiež bērnus sakopt telpas, uzvesties tā, lai netraucētu pārējiem mācīties vai atpūsties, saudzēt sadzīves lietas?
«Anneles» audzēkņu vidū ir brīnišķīgi mazuļi un pusaudži, talantīgi, pēc mīlestības izsalkuši. Tomēr netrūkst mums arī gadījumu, kas atgādina, no kādas vides viņi ir nākuši, kādiem vecākiem piedzimuši. Bērnunamā mēs būtībā imitējam, it kā spēlējam, ka dzīvojam mājās. Īpaši daudz konfliktu sākas tad, kad viņiem ir ap 16 gadu. Taču, pirms ko pārmetu bērnunama audzēkņiem, sev vaicāju, vai strīdu nav ar normālās ģimenēs augušiem pusaudžiem, vai mājas bērni visi ir centīgi, kārtīgi, tīrīgi, izpildīgi, paklausīgi?» spriež Dzintra Veļķere.
Izaugt sabiedrībai derīgam
Konferencē Norvēģijā Dzintru Veļķeri sajūsminājis dzirdētais par psiholoģisko pieeju konfliktu risināšanai. Bērna vajadzībām tur tiek pakārtots viss, lai tikai viņu lieki netraumētu, nesatrauktu, lai attālinātu sadursmi vārdos vai uzskatos. Piemēram, psihoterapeitam paredzēta saruna ar puisi, kuram ir uzvedības problēmas ģimenē. Taču jaunietis var atļauties atteikties uzklausīt psihologu, jo tobrīd vēlas doties uz kino vai makšķerēt. Un speciālists necenšas jaunieti piespiest sarunai, bet gan dodas viņam līdzi. Protams, valsts par šo terapiju atbilstoši maksā. Svarīgi, lai arī šāds jaunietis izaug par sabiedrībai derīgu cilvēku. Tā ir sabiedrība, kur iespējas kļūt par mākslinieku un zinātnieku ir arī invalīdam.
«Arī valstīs, kur valda labklājība, problēmu netrūkst. Zviedrijas pārstāvis minēja faktu, kas mani ļoti pārsteidza. Ģimene, kurā ir narkomāns, dienā saņem ap 500 kronu lielu pabalstu, papildus citam nodrošinājumam. Tas tāpēc, lai atkarīgajam būtu, par ko nopirkt narkotikas un šī iemesla dēļ nevajadzētu laupīt un slepkavot. Protams, ar šādām ģimenēm tiek ļoti daudz strādāts, sociālais dienests nodrošina iespēju piespiedu kārtā vai brīvprātīgi ārstēties, iesaista sociālajos darbos, palīdzībā citiem,» stāsta Dz. Veļķere.
Meklējot piederības vietu
Dzintra Veļķere stāstīja, ka izņemšana no ģimenes Skandināvijā tiek pieļauta galējos apstākļos, kad apdraudēta bērna dzīvība. Ziemeļvalstīs ir ļoti stipra audžuģimeņu sistēma, tajās uz laiku tiek pieņemti bērni un pusaudži, kam ģimenēs ir problēmas. Taču kontakts ar mājām tiek saglabāts, jo tā ir viņu īstā ģimene, vecāki. Viņiem valsts institūcijas cenšas palīdzēt piecelties, atbalstīt un dzīvi turpināt, nevis veidot bērnunamus, imitējot māju sajūtu.
Par to domājot, Dzintra Veļķere pieminēja trīs «Anneles» audzēkņus, kuriem šogad būs 18 gadu. Viņiem jāsāk patstāvīga dzīve, jādodas uz pagastiem, no kurienes sākotnēji nākuši. Dažiem tur vēl ir kāds tuvinieks, taču citas piederības vietas jaunietim nav. Lai kā censtos, bērnunamā uzaugušo ir ļoti grūti pieradināt dzīvot patstāvīgi, atbildīgi. Bāreņiem «pūrā» tiek dota krājkonta grāmatiņa, kurā sakrāts apgādnieka zaudējuma pabalsts. Dažam tā ir prāva summa, atzina Dzintra Veļķere.
«Atceros puisi, kurš, atstājot bērnunamu, saņēma naudu un vispirms nopirka mobilo telefonu, lepnu velosipēdu – lietas, ar kurām lepoties. Nauda viņa rokās gluži vai kusa, draugi palīdzēja tērēt. Tās nepietika pagastā piešķirtās istabiņas iekārtošanai, netika meklēts darbs. Daži mūsu audzēkņi kādu laiku pēc pilngadības sasniegšanas ir nākuši uz bērnunamu lūgties zupas šķīvi un gabalu maizes. Viņi nav vainojami, ka nācies izaugt bērnunamā. Bet, paliekot bez valsts un sabiedrības atbalsta, dzīves skola daudzus salauž,» spriež Dz. Veļķere.
Fakti
Bērnunams patversme «Annele» 2001. gadā dod pajumti 36 zēniem un 24 meitenēm no trīs līdz 18 gadu vecumam. No visiem audzēkņiem tikai deviņi ir bāreņi.
Uz vietu bērnunamā pašlaik gaida desmit bērnu no Bauskas un rajona.
