VALIJA VASIĻJEVA no rajona avīzes pēckara gadu aptuveni 200 darbiniekiem ir vienīgā, kas, tajā strādādama, piedzīvojusi visus trīs nosaukumus – lietišķo «Bauskas Darbu», pārpolitizēto «Komunisma Ceļu» un Atmodas laikā tapušo «Bauskas Dzīvi».
VALIJA VASIĻJEVA no rajona avīzes pēckara gadu aptuveni 200 darbiniekiem ir vienīgā, kas, tajā strādādama, piedzīvojusi visus trīs nosaukumus – lietišķo «Bauskas Darbu», pārpolitizēto «Komunisma Ceļu» un Atmodas laikā tapušo «Bauskas Dzīvi».
Šosvētdien, 20. maijā, Valijai 70. dzimšanas diena. Gandrīz 44 gadi nostrādāti vienīgajā darbavietā – rajona laikraksta redakcijā, visilgāk, pildot korektores pienākumus. Tas ir unikāls gadījums jebkura cilvēka mūžā un arī konkrēti – redakcijas vēsturē.
Valija ir vēl gluži jauna pensionāre, jo pelnītā atpūtā kolēģi viņu «atlaida» tikai pirms četriem gadiem.
Kolēģu skatījums
Jauna, slaida, sprogaina tumšmate, atturīga, sevī koncentrējusies – tādu Valiju sastapa redakcijas apmeklētāji 1953. gadā, kad viņa bija pieņemta darbā par mašīnrakstītāju. Valijas un Kārļa Vasiļjevu ģimenē jau auga pusotra gada veca meitiņa Ināra.
Valiju atceras viņas ilggadējā kolēģe, redakcijas grāmatvede ar 33 gadu stāžu Elvīra Stankeviča:
– Valiju iepazinu 1944. gadā Ceraukstē, – pusaudzi, bižainu tumšmati. Satikāmies «Bauskas Darba» redakcijā pēc deviņiem gadiem, kad viņa jau bija māmiņa – miermīlīga, smaidīga. Līdzās gan priekos, gan bēdās ar Valiju darbā pavadīts 31 gads. Nekādu konfliktu, nekādu strīdu. Turpinām draudzēties arī vecumā, tiekamies dzimšanas, vārdadienās un ci- tos svētkos. Lai tas nekad nebeidzas…
Daina Ziemele (kopā ar jubilāri redakcijas «garozu» grauzušas 17 gadu):
– Nevienam jaunatnācējam Valija ar atplestām rokām pretī neskrēja. Redakcijas īpatnības ļāva apgūt katram pašam. Arī es pati atklāju, ka mapītes «Neizmantotie materiāli» saturu papīrgrozā vis nemet. Valija strikti pildīja savus pienākumus. Vismaz ārēji šķita, ka viņa nekad nešaubās par korektūrām tekstos. Vēlāk, pārkvalificējusies par reklāmpieņēmēju, no valodas jautājumiem norobežojās un jauno korektoru lietās nejaucās.
Korespondente Mārīte Ozoliņa (ar jubilāri darbā plecu pie pleca bijušas 25 gadus):
– Saka jau – katra liktenis piedzimstot esot zvaigznēs ierakstīts. Taču Valija allaž atradusi kādas viņai vien zināmas taciņas, pa kurām apiet smagākās dienas. Turklāt ar apskaužamu spēju, savas grūtības un sāpes neparādot citiem. Atceros, cik rāmi viņa pārdzīvoja operācijas Rīgas klīnikās, kā spēja smaidīt, kaut arī tas nebija viegli.
Viņa allaž ir daudz varējusi. Ilgus gadus redakcijā bijusi arī galvenā naudas turētāja jeb kasiere. Banknošu un sīknaudas izsniegšana viņas izpildījumā bija sava veida rituāls. Uz mazītiņiem skaitīkļiem viņa lēnām «uzlika» sarakstā norādīto summu, tikpat uzmanīgi saskaitīja un pasniedza. Ievēroja hierarhiju un vispirms algu izmaksāja vadošajām personām. Daži kolēģi nepacietīgi vaicāja – kad būs «piķis»? Valija allaž saglabāja mieru un izņēmumus nepieļāva.
«Korku» redzējums
Kopš neatminamiem laikiem Valija ir redakcijas bijušo darbinieču un domubiedru neformālas kopas «Korkas» gūstā. Viņa gan paceļas pāri «Korku» caurmēram ar daudzām vērtīgām īpašībām. Valija ir dāma. Viņā viss ir saskaņots – no krāsu toņiem un piegriezuma apģērbā līdz cēlumam gaitā un neiztrūkstošam smaidam. Valija vienīgā no «Korku» kopas perfekti prot uzšūt sev vēlamu tērpu, uzadīt vai uztamborēt no veca jaunu; viņa vienīgā prot gatavot atspirdzinošus dzērienus ar dažādu augļu aromātu; viņa vienīgā prot glabāt noslēpumus – droši kā seifā. Te var iestarpināt znota Viestura sacīto kādā citā Valijas apaļā jubilejā: paldies viņai par to, ka nekad nav jaukusies mūsu ģimenes lietās, ļaujot pašiem ar visu tikt galā.
Ja mūsu vidū vēl būtu dzīvespriecīgā Veriņa Grenctāle, viņa pasniegtu kopīgu ceļojumu pieredzējumus humora mērcē – par abu piedzīvojumiem bijušās PSRS dienvidu republikās un tepat, mūsu jūrmalā. Valija, šķiet, pārāk nepieķeras cilvēkiem. Viņai ir draudzenes, bet nav sirdsdraudzeņu, pārāk tuvu nevienu nelaiž, tāpēc nav sāpīgas vilšanās. Emocijas krāj sevī, citus ar tām neapgrūtinot. Gadu kalnā kāpj ar paļāvību: kā būs, tā būs.
Kopsavilkums
Tikai dažreiz Valija atveras izjūtām. Tā tas bija gandrīz pirms pieciem gadiem, kad rajona Padome izlēma «Bauskas Dzīves» likteni par labu redakcijas darbiniekiem, un tad, kad mazdēla Edija ģimenē piedzima viņas pirmais mazmazbērniņš Anrijs.
Kopš Valija atteikusies no sava mazdārziņa, viņas puķudobe sarukusi līdz ziedošiem un zaļojošiem podiņiem dzīvoklī Bauskā. Sarunas ar puķēm un citu dzīvu radību risinās Ceraukstē – meitas Ināras dārzā.
Par Valiju mēs nekad nepateiksim un arī neuzzināsim visu. Viņa ir un paliks līdz galam neatklāta un tāpēc interesanta.
Valij, paliec vienmēr tāda, kādu Tevi pazīstam un mīlam!
TAVA «BAUSKAS DZĪVE»
